Viņam ir bridža galdiņš, pirkts krāmu tirgū, un viens saliekams krēsls. Viņš apsēžas pie rakstāmmašīnas, uzpūš pirkstiem, ieritina papīru.
Kādā glečerā Šveices Alpos (nē, labāk Klinšu kalnos vai, vēl labāk, Grenlandē) pētnieki ir atraduši — dzidra ledus blāķī — kosmosa kuģi. Tas izskatās kā mazs dirižablis, bet ar smailiem galiem kā okras pākstij. No tā staro pārdabiska gaisma, spīdēdama caur ledu. Kādā krāsā ir šī gaisma? Vislabāk zaļa, ar dzeltenu pieskaņu, kā absints.
Pētnieki izkausē ledu, izmantodami ko? Lodlampu, kas nejauši paņēmusies līdzi? Lielu ugunskuru, kas sakurts no tuvējiem kokiem? Ja jau koki, tad labāk pārcelties atpakaļ uz Klinšu kalniem. Grenlandē koku nav. Varbūt varētu laist darbā lielu kristālu, kurš pastiprinātu saules starus. Skautiem — kuru pulkā viņš īsu laiciņu ir bijis — mācīja izmantot šo metodi, lai iekurtu ugunskuru. Kad neredzēja skautu vadonis — dzīvespriecīgs un reizē sērīgs sārtvaidzis vīrs, kuram patika dziesmu dziedāšana un tūristu cirvīši, — zēni notēmēja palielināmos stiklus sev uz kailajiem delmiem, lai redzētu, kurš spēs izturēt visilgāk. Tādā veidā viņi bija pielaiduši uguni arī priežu skujām un tualetes papīra driskām.
Nē, gigantiskais kristāls būtu pārāk neiespējams.
Ledus pamazām tiek izkausēts. X, kurš būs skarbs skauts, brīdina viņus neskarties atradumam klāt, jo nekas labs no tā neesot gaidāms, bet Y — angļu zinātnieks —apgalvo, ka viņiem esot jādod sava artava cilvēces zināšanu krājumam, toties Z — amerikānis — paziņo, ka viņi tagad nopelnīšot miljonus. P — meitene ar gaišiem matiem un apaļām lūpām, kas izskatās kā uzdauzītas, — sauc, ka tas viss esot bezgala aizraujoši. Viņa ir krieviete, un runā, ka viņa esot Brīvās Mīlas piekritēja. X, Y un Z nav to pārbaudījuši, lai gan grib visi — Y neapzināti, X vainīgi un Z rupji.
Sākumā viņš vienmēr apzīmē savus varoņus tikai ar burtiem, bet vārdus ieraksta vēlāk. Lāgiem viņš meklē padomu telefonu grāmatā, lāgiem lasa uzrakstus uz kapakmeņiem. Sieviete vienmēr ir P, kas nozīmē Pilnīgi neticamā, Putna smadzenes vai Pamatīgi pupi, atkarībā no viņa noskaņojuma. Vai, protams, Pasakainā blondīne.
P nakšņo atsevišķā teltī, mēdz aizmirst savus dūraiņus un naktīs, pretēji noteikumiem, klaiņot apkārt. Viņa izsakās par mēness skaistumu un par vilku gaudošanas harmoniskajām īpašībām; ragavu suņus viņa sauc vārdā, krieviski dūdo ar tiem kā ar bērniem un apgalvo (par spīti savam oficiālajam zinātniskajam materiālismam), ka tiem esot dvēseles. Tas stipri traucēs, ja viņiem aptrūksies pārtikas un būs jāapēd kāds suns — tā savā skotu pesimismā ir secinājis X.
Blāzmojošā, pākstveidīgā ierīce ir atbrīvota no ledus, bet pētniekiem atliek tikai dažas minūtes, lai aplūkotu vielu, no kuras tā darināta — tas ir plāns, cilvēcei nepazīstams metālu sakausējums, — jo lidaparāts iztvaiko, atstādams aiz sevis mandeļu, pačūlijas, grauzdēta cukura, sēra vai cianīda smārdu.
Skatienam atklājas kāds stāvs, ārēji cilvēkveidīgs, nepārprotami vīrišķs, ģērbts cieši piegulošā tērpā, zaļganzilā kā pāva spalvas, spīdīgā kā vaboles spārni. Nē. Par daudz izklausās pēc laumiņām. ģērbts cieši piegulošā tērpā, zaļganzilā kā gāzes liesma, spīdīgā kā benzīna plankums ūdenī. Viņš joprojām ir kalts ledū, kas acīmredzot izveidojies pākstī. Viņam ir gaišzaļa āda, diezgan smailas ausis, smalki veidotas lūpas un lielas acis, atvērtas. Tās lielākoties sastāv no zīlītēm, kā pūcei. Mati tumšāk zaļi, tie biezās cirtās ietver galvaskausu, kurš augšpusē ievērojami smailāks.
Neticami. Būtne no kosmosa. Kas zina, cik ilgi viņš te nogulējis? Desmitiem gadu? Simtiem? Tūkstošiem?
Viņš noteikti ir miris.
Ko viņiem iesākt? Viņi uzslien stāvus ledus bluķi, kurā iesalis citplanētietis, un sāk apspriesties. (X saka — tagad vajadzētu doties prom un izsaukt varas iestādes; Y grib secēt svešo būtni tepat uz vietas, taču pārējie atgādina, ka tā varot iztvaikot tāpat kā kosmosa kuģis; Z visādā ziņā grib likt citplanētieti ragavās un vest pie civilizācijas, tad iesaiņot sausajā ledū un pārdot tam, kurš solīs visvairāk; P norāda, ka ragavu suņiem jau radusies neveselīga interese un tie sākuši smilkstēt, taču viņu neviens neņem vērā pārmēru dedzīgā, krieviskā, sievišķā izteiksmes veida dēļ.) Pēdīgi — nu jau ir satumsis, un polārblāzma uzvedas visai dīvaini, — tiek nolemts novietot citplanētieti P teltī. P būs jānakšņo otrā teltī kopā ar visiem trim vīriešiem, kā rezultātā sveces gaismā radīsies daža laba lūrēšanas iespēja, jo P teicami aizpilda gan alpīnistes tērpu, gan guļammaisu. Naktī viņi stāvēs sardzē pa četrām stundām katrs un visu pārdomās vēlreiz. No rīta viņi vilks lozes, lai nonāktu pie galīgā lēmuma.
