"Varbūt Dievam nemaz nav kreisās rokas," es ieminējos, lai Loru paķircinātu. "Kreisās rokas tiek uzskatītas par sliktām, tāpēc viņam tās varbūt nav. Vai varbūt kreisā roka viņam norauta karā."
"Mēs esam radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības," Lora sacīja, "un mums ir kreisā roka, tāpēc tā noteikti ir arī Dievam." Viņa ieskatījās savā plānā, kodīdama zīmuļa galu. "Es zinu!" viņa iesaucās. "Galdam jābūt apaļam! Tad visi visapkārt sēdēs cits citam pie labās rokas."
"Un otrādi," es piezīmēju.
Lora bija mana kreisā roka, un es biju viņējā. Grāmatu mēs rakstījām kopīgi. Tā ir kreiliska grāmata. Tāpēc viena no mums visu laiku ir neredzama, lai no kuras puses jūs skatītos.
Kad es sāku šo atskaiti par Loras dzīvi — par savu pašas dzīvi —, man nebija ne jausmas, kādēļ es to rakstu vai kuram, pēc manām domām, vajadzētu to lasīt, kad būšu pabeigusi. Taču tagad tas man ir skaidrs. Es to rakstīju tev, visudārgā Sabrina, jo tu esi tā — vienīgā —, kurai tā tagad vajadzīga.
Tā kā Lora vairs nav tā, par ko tu viņu uzskatīji, tad arī tu vairs neesi tā, par ko uzskati sevi. Tas var būt šoks, bet tas var būt arī atvieglojums. Piemēram, tu nemaz neesi rados ar Vinifredu un ar Ričardu. Tevī nav ne kripatas no Grifeniem: šai ziņā tavas rokas ir tīras. Tavs īstais vectēvs bija Alekss Tomass, un to, kas bija viņa tēvs, — to var minēt bezgalīgi. Bagātnieks, nabags, ubags, svētais, vesela rinda iespējamo dzimteņu, ducis karšu, kuras sen anulētas, simt ciematu, kas nolīdzināti līdz ar zemi, — izvēlies. No viņa tu esi mantojusi bezgalīgo pieņēmumu valstību. Tev ir brīv izdomāt sevi no jauna, pēc sirds patikas.
..
Viņai ir viena vienīga viņa fotogrāfija, melnbalta. Viņa to rūpīgi glabā, jo tas ir gandrīz viss, kas no viņa palicis. Fotoattēlā redzami abi kopā, viņa un šis vīrietis, piknikā. Otrā pusē uzrakstīts Pikniks — ne viņa, ne viņas vārda, tikai Pikniks. Vārdus viņa zina, tie nemaz nav jāuzraksta.
Viņi sēd koka pakājē; tā laikam bijusi ābele. Viņai ir kupli svārki, savilkti pār ceļiem. Diena bija karsta. Turot delnu virs attēla, viņa joprojām spēj sajust tveici, kas plūst no tā.
Viņam galvā ir gaiša platmale, kas aizēno daļu sejas. Viņa ir pa pusei pagriezusies pret viņu, smaidīdama tā, kā kopš tā laika vairs neatceras nevienam smaidījusi. Attēlā viņa izskatās ļoti jauna. Smaida arī viņš, taču ir pacēlis roku starp sevi un fotokameru, it kā atvairīdams to. It kā atvairīdams viņu, nākotnē, no kuras viņa atskatīsies uz abiem. It kā sargādams viņu. Starp pirkstiem vīd cigaretes nosmēķis.
Būdama vienatnē, viņa sameklē fotogrāfiju, noliek to plakaniski uz galda un cieši raugās tajā. Izpēta katru detaļu: viņa dūmainos pirkstus, viņu drēbju izbalējušās krokas, negatavos ābolus, kas karājas kokā, kalstošo zāli priekšplānā. Viņas smaidošo seju.
Fotogrāfija ir sagriezta; no tās nogriezta trešā daļa. Apakšējā kreisajā stūrī ir roka, nošķērēta pie plaukstas locītavas, tā guļ zālē. Šī roka pieder otrajai, tai, kura vienmēr ir attēlā, visviens, redzama vai ne. Roka, kura visu pierakstīs.
Kā es varēju būt tāda nezinīte? viņa domā. Tik dumja, tik akla, tik stipri ļāvusies bezrūpībai. Bet bez tādas nezināšanas, bez tādas bezrūpības — kā gan mēs spētu dzīvot? Ja tu zinātu, kas notiks, ja tu zinātu visu, kas tagad notiks — ja tu iepriekš zinātu savas rīcības sekas — tad tu būtu nolemta. Tu būtu tikpat izputināta kā Dievs. Tu būtu akmens. Tu vairs nekad neēstu un. nedzertu, un nesmietos, un rītos nekāptu laukā no gultas. Tu nekad nevienu nemīlētu, vairs nekad. Tu nemūžam neuzdrošinātos.
Tagad viss noslīcis — arī koks, debesis, vējš, mākoņi. Viņai palicis tikai attēls. Un arī stāsts par to.
Attēls ir laimīgs, stāsts ne. Laime ir dārzs aiz stikla sienas: nav ne ieejas, ne izejas. Paradīzē stāstu nav, jo tur nav ceļojumu. Tas ir zaudējums un nožēla, posts un ilgas, kas ved stāstu uz priekšu pa tā līkumaino ceļu.
*
The Port Ticonderoga Herald and Banner, 1999. gada 29. maijā
Pagājušā trešdienā, 83 gadu vecumā, savās mājās šeit, Taikonderogā, pēkšņā nāvē mirusi misis Airisa Ceisa Grifena. "Viņa aizgāja no mums ļoti mierpilna, sēžot dārziņā pie savas mājas," apliecināja senā ģimenes draudzene misis Maira Stērdžesa. "Tas nenotika negaidīti, jo viņa cieta no sirdskaites. Viņa bija izcila personība, dzīva vēsture un gluži apbrīnojama savos gados. Mums visiem viņas pietrūks, un viņa ilgi dzīvos mūsu atmiņā."
