Šonedēļ cita māja, cita istaba. Te starp gultu un durvīm vismaz pietiek vietas, kur apgriezties. Meksikāņu aizkari ar dzeltenām, zilām un sarkanām svītrām; gultai māzeraina kļavas koka galvgalis; Hudzona līča sega, spilgti sarkana un kņudīga, nosviesta uz grīdas. Pie sienas — spāņu vēršu cīņu plakāts. Atzveltnes krēsls, sarkanbrūna āda; rakstāmgalds, kodināts ozolkoks; krūzīte ar zīmuļiem, visi rūpīgi noasināti; pīpju statnis. Gaisu biezina tabakas puteklīši.
Grāmatu plaukts: Odens, Veblens, Špenglers, Steinbeks, Dos Pasoss. Vēža trops, pavisam redzamā vietā, droši vien ievests kontrabandas ceļā. Salambo, Svešais bēglis, Elku mijkrēslis, Atvadas ieročiem. Barbiss, Monterlāns. Hammurabis Gesetz: Juristische Erlduterung. Šim jaunajam draugam ir intelektuālas intereses, viņa nodomā. Un arī vairāk naudas. Tāpēc viņš nav tik uzticams. Uz liektā koka pakaramā trīs dažādas platmales un rūtaini rītasvārki, tīrs kašmirs.
Vai esi lasījis kādu no šīm grāmatām? viņa pajautāja, pēc tam kad abi bija iegājuši iekšā un viņš aizslēdzis durvis. Kamēr pati ņēma nost cepuri un vilka nost cimdus.
Dažas, viņš atbildēja. Sīkāk nepaskaidroja. Pagriez galvu. Viņš izņēma lapiņu, kas bija iepinusies viņai matos.
Tās jau krīt.
Viņa prāto, vai šis draugs zina. Ne tikai to, ka šurp nāk sieviete, — gan jau abi būs kaut ko norunājuši, lai draugs pēkšņi neierastos, vīrieši mēdz tā darīt, — bet arī to, kas viņa ir. Viņas vārdu un tā tālāk. Viņa cer, ka ne. Pēc grāmatām un sevišķi pēc vēršu cīņu plakāta viņa secina, ka šis draugs principa pēc būtu noskaņots pret viņu naidīgi.
Šai dienā viņš bija mazāk dedzīgs, domīgāks. Vēlējās vilcināties, turēties atstatu. Lai cieši pētītu.
Kāpēc tu uz mani tā skaties?
Iekaļu tevi atmiņā.
Kādēļ? viņa jautāja, ar plaukstu aizsegdama viņam acis. Viņai nepatika, ja viņu tā pētīja. Kā aptaustot.
Lai tu man būtu vēlāk, viņš atbildēja. Kad būšu projām.
Nevajag. Nesabojā šo dienu.
Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, viņš teica. Vai tas ir tavs moto?
Drīzāk jau — taupi pie laika, tad būs nebaltai dienai, viņa sacīja. Un viņš bija iesmējies.
Tagad viņa ir ietinusies palagā, kas apspraudīts ap krūtīm; atzvilusi pret viņu, kājas paslēptas garā, izliektā baltas kokvilnas zivsastē. Viņš salicis plaukstas aiz pakauša; skatās griestos. Viņa cienā viņu ar malciņiem no savas glāzes, šoreiz tajā ir rudzu viskijs ar ūdeni. Lētāks par skotu viskiju. Viņa ir gribējusi paņemt līdzi kaut ko pieklājīgu — kaut ko dzeramu — sev pašai, bet pagaidām tas piemirsies.
Stāsti tālāk, viņa saka.
Man vajag iedvesmu, viņš atteic.
Ko man darīt, lai tevi iedvesmotu? Man jāatgriežas tikai piecos.
Šoreiz būs jāiztiek bez īstās iedvesmas, viņš saka. Man jākrāj spēki. Dod man pusstundu laika.
O lente, lente currite noctis equi!
Ko?
Auļojiet lēni, lēni, nakts zirgi. Tas ir no Ovidija, viņa paskaidro. Latīņu valodā šī rindiņa skrien lēnos auļos. Tas nu nebija taktiski, viņš nodomās, ka viņa plātās. Viņa nekad nezina, vai viņš pazīs kādu citātu vai ne. Dažreiz viņš izliekas, ka nezina itin neko, bet, kad viņa ir paskaidrojusi, atklājas, ka viņš to zina, vienmēr ir zinājis. Viņš izvilina viņu laukā un pēc tam nožņaudz.
Tu nu gan esi viens jocīgs kukainis, viņš saka. Kāpēc tie ir nakts zirgi?
Viņi velk Laika kaujasratus. Viņš ir kopā ar savu metresi. Tas nozīmē, ka viņš grib, lai nakts stiepjas garumā un lai abi var pavadīt kopā vairāk laika.
Priekš kam? viņš slinki noprasa. Vai ar piecām minūtēm viņam nepietiek? Nav nekā labāka, ko darīt?
Viņa pieceļas sēdus. Vai tev ir apnicis? Vai es tevi garlaikoju? Vai man iet prom?
Guli nost. Nekāda iešana nebūs.
Viņai nepatīk, ka viņš runā šādi — kā kovbojs filmā. Tā viņš rīkojas, lai nostādītu viņu neveiklā stāvoklī. Tomēr viņa izstiepjas gultā, pārslīdina viņam pāri roku.
Lieciet savu rociņu šeit, kundze. Jā, tā būs labi. Viņš aizver acis. Metrese, viņš saka. Kas par vecmodīgu apzīmējumu. No Viktorijas laiku vidus. Man vajadzētu skūpstīt tavu smalko kurpīti vai mielot tevi ar šokolādes konfektēm.
Varbūt es esmu vecmodīga. Varbūt es esmu no Viktorijas laiku vidus. Nu, tad mīļākā. Vai draugaļa. Vai tas būs progresīvāk? Tas tev liksies atbilstošāk?
Protams. Bet man tomēr labāk patīk metrese. Jo nekas nemēdz būt atbilstoši, vai ne?
Nē, viņa saka. Nemēdz vis. Bet turpini vien.
Viņš stāsta: satumstot naktij, Prieka ļaudis ir ierīkojuši nometni vienas dienas gājuma attālumā no pilsētas. Verdzenes, gūsteknes no agrākajiem iekarojumiem, lej spilgti sarkano brangu no ādas blašķēm, kurās tā rūgusi, un zemojas, un klanās, un pakalpo, iznēsādamas bļodas ar skrimšļainu, īsti neizvārījušos sautējumu, kas gatavots no zagtu talku gaļas. Likumīgās sievas sēd ēnās, galvas lakatu tumšajos ovālos spīd acis, uzmanot, lai netiktu pieļautas nekādas piedauzības. Viņas zina, ka šonakt gulēs vienas, toties vēlāk varēs nopērt gūsteknes par nemākulību vai necieņu, un to viņas noteikti izdarīs.
