AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDAAleksandrs PoļeščuksLatvijas valsts izdevniecība Rīga 1963 gTulkojis Jānis Ozols Lipina mākslinieciskā apdareMēs neatkāpsimies, mēs ceļu laužam Uz turieni, kur izplatījums skarbs — Kur kādreiz šķita dieva roku paužam, Tur visur būs tik mūsu roku darbs!S. SčipnčovsEs esmu tārps, saka ideālists. Es esmu tārps, iekām nekā nezinu, iebilst materiālists dialektiķis; bet es esmu dievs, kad es zinu. Tantum possumus, quantum scimusl (Cik daudz spējam, tik daudz zinām.)G. PļehanovsAleksandrs Poļeščuks dzimis 1923. gadā Dņepropetrovskas pilsēta kalpotāja ģimenē. 1947. gadā A. Poļeščuks beidzis Habarovskas Pedagoģiskā institūta Fizikas un mateinatikas fakultāti un sācis strādāt par fizikas pasniedzēju institūtā un skolā.A. Poļeščuka pirmais stāsts «Zvaigžņu cilvēks» iespiests žurnālā «Pioņer» 1957. gadā. 1959. gadā Bērnu literatūras izdevniecība Maskavā izdevusi stāstu «Lielais veikums jeb Brīnumainais stāsts par doktoru Mekanikusu un vitļa suni Almu». «Alekseja Aleksejeva kļūda» ir rakstnieka trešais fantastiskais stāsts.
AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA
Aleksandrs Poļeščuks
Latvijas valsts izdevniecība Rīga 1963 g
Tulkojis Jānis Ozols Lipina mākslinieciskā apdare
Mēs neatkāpsimies, mēs ceļu laužam Uz turieni, kur izplatījums skarbs — Kur kādreiz šķita dieva roku paužam, Tur visur būs tik mūsu roku darbs!
S. Sčipnčovs
Es esmu tārps, saka ideālists. Es esmu tārps, iekām nekā nezinu, iebilst materiālists dialektiķis; bet es esmu dievs, kad es zinu. Tantum possumus, quantum scimusl (Cik daudz spējam, tik daudz zinām.)
G. Pļehanovs
Notikumi risinājās negaidot. Marta beigās saņēmu no Aleksejeva vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka viņam esot iz devies izdarīt ļoti interesantu atklājumu, kurš «vārda tiešajā nozīmē uzspridzinājis» — tā viņš izteicās — daudzus mūsu priekšstatus vakuuma fizikas jomā. Aleksejs mani aicināja aizbraukt pie viņa un pārliecināties, ka viņš stāstot patiesību.
«Nezinu, kāpēc,» Aleksejevs rakstīja, «bet,atskatīdamies pagātnē, arvien biežāk atceros Tevi un kopā aizvadītos gadus. Tas, kas šķita grūtību pilns, tagad liekas spilgts un ļoti ļoti vajadzīgs. Tieši tolaik, mūsu kopīgās dzīves gados, mūsu savstarpējos strīdos, šķietami nejaušās sarunās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem neatkarīgi no manis paša ir norisinājies manā apziņā kāds ļoti svarīgs process … Atbrauc, esmu pārliecināts, ka būsi apmierināts ar mūsu nelielās laboratorijas sasniegumiem.»
Ceļā devos pēc piecām dienām, bet jau bija par vēlu: Aleksejeva laboratorija vairs neeksistēja … To es uzzināju vilcienā, izlasījis Zinātņu akadēmijas paziņojumu. Nelaimes vēsts mani satrieca. To ir lasījuši visi, un visi atceras skumjos un satraucošos vārdus:
«… Pēkšņā katastrofa, kas notikusi Aleksejeva laboratorijā, liecina, ka daba vēl ne tuvu nav atklājusi savus
vissvarīgākos noslēpumus. . Pie drosmīgo pētnieku sla vēnās plejādes, kuri ziedojuši savu dzīvību zinātnes labā, tagad pievienojies arī Aleksejs Aleksejevičs Aleksejevs un viņa tuvākie līdzstrādnieki. . Turpmāk, iekām pilnīgi nebūs noskaidroti katastrofas iemesli, Zinātņu akadē mija aicina visus vakuuma problēmu pētniekus nerīkot sevišķi riskantus eksperimentus un rūpīgi saskaņot pētniecības darbu plānus. . Akadēmija lūdz visus, kam bijis kāds sakars ar Alekseja Aleksejeva laboratorijas darbiem vai kas personīgi pazinuši Alekseju Aleksejevu un domā, ka varētu ko līdzēt katastrofas cēloņu noskaidrošanā, ierasties Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiālē. . Paturēsim gaiša piemiņā tos, kas gājuši bojā grūtajās un slavenajās vareno dabas spēku izzināšanas un apgūšanas gaitās!..»
Nākamajā dienā mani pieņēma katastrofas cēloņu izmeklēšanai nodibinātās komisijas loceklis. Stāvoklis šķita ārkārtīgi sarežģīts. Kļuva zināms — katastrofas dienā laboratorijas vadītājs gribējis iesniegt ziņojumu par pēdējo sešu mēnešu darbu, bet ziņojuma materiāli un visas dienasgrāmatas gājušas bojā kopā ar laboratoriju. Noskaidrojās, ka Aleksejevs nav nogādājis citur seifā ne rindiņu no savām piezīmēm; viņš nav rakstījis arī dublēšanas žurnālus, tātad atzinis, ka viņa eksperimenti nav bīstami. Turklāt kļuva zināms, ka Aleksejevs katastrofas dienā nosūtījis uz Kosmogonijas sekciju telegramu. Tajā bija sacīts, ka mēģinājumu pirmā stadija noritējusi sekmīgi un ka vēlams, lai otrās stadijas mēģinājumos kosmogonijas speciālisti piedalītos sevišķi aktīvi.
«Sākdams mūsu darbu otro stadiju,» bija teikts tele- gramā, «atzīstu par nepieciešamu nodibināt vēl ciešākus kontaktus ar kosmogonijas zinātnes pārstāvjiem, jo laboratorijas darbi pavisam negaidot kļuvuši tādi, kas sevišķi var interesēt speciālistus, kuri risina zvaigžņu rašanās un attīstības jautājumus.»
* * *
Man atļāva apskatīt vietu, kur vēl nesen strādājuši vakuuma laboratorijas darbinieki.
Sprādzienā laboratorijas trīsstāvu ēka bija pārvērsta
par haotiski saliektu dzelzs stieņu un milzīgu betona gabalu jūkli, kurā rēgojās armatūras stiegrojuma gali. Institūta nams netālu no laboratorijas nebija cietis gan drīz nemaz, vienīgi gaisa vilnis izsitis logu rūtis. Strādnieki pašlaik logus iestikloja no jauna. «Dīvaini,» bez kāda sevišķa nodoma teica viens no strādniekiem, kad mēs gājām garām Zvaigžņu institūta galvenajam korpusam, «to es nekad nebūtu ticējis. Visas rūtis, līdz pēdējai stikla drumslai, iztriektas uz āru, it kā no iekšienes kāds tās būtu izpūtis.»
Laboratorijas pamaļu bluķi pa daļai bija izsvaidīti visapkārt ēkai, pa daļai sadrupināti sīkās šķembās. Jutos pārsteigts, ka Aleksejeva laboratorija bijusi tik liela. Vēl nesen šādā ēkā strādātu vismaz simt cilvēku; brīnījos, uzzinājis, ka Aleksejevam bijuši tikai trīsdesmit četri līdz strādnieki.
— Vai tur kāds jau ir bijis? — vaicāju, rādīdams uz drupām.
— Nē, radioaktivitāte vēl ir pārāk liela. Ar tik lielu mums nevienam vēl nav gadījies saskarties, — man atbildēja. — Laime, ka pussairšanas periods nav ilgs, apmē ram divas dienas. Tātad drīz mēģināsim iekļūt centrālajā telpā. Lai gan šaubos, vai tas mums ko līdzēs. .
