— Miesa un asinis, — viņa priecīgi teica. — Donejas maisījums.
Flemings saņēma viņas seju abās plaukstās un pagrieza tā, lai dilstošā mēness gaisma apspīdētu to.
— Ja pasaulē patiešām var notikt brīnumi, tad šis gan laikam ir brīnums.
Viņi pagriezās un roku rokā devās lejup pa kalnu taku.
— Es atceros to nakti, kad pirmo reizi uztvērām raidījumu, — Flemings domīgi teica. — Es sāku muldēt par jauno renesansi. Biju maķenīt ieķēris. Vecais Bridžers teica: «Kad būs sagrautas visas margas, vajadzēs kaut ko, pie kā turēties.»
Flemings apkampa Andrē.
— Jo ātrāk iemācīšos turēties pie tevis, jo labāk, vai ne?
- Andrē uzsmaidīja Flemingam, taču kaut kas viņu vēl aizvien satrauca.
— Bet vēstījums?
Viņi bija jau sasnieguši līdzenumu. Flemings, pasteidzinājis gaitu, atkal satvēra Andrē aiz rokas un, vilkdams viņu līdzi, lieliem soļiem steidzās pie mašīnas,
— Kurp mēs tagad dosimies? — Andrē jautāja.
— Glābt skaitļotāju!
Viņš kliedza tā, ka atbalss atskanēja visā nokalnē.
— Mums ir tieši tik daudz laika, Jai vēl paspētu noķert Juselu. Jaunā renesanse sāksies apmēram pēc stundas — ja mēs pasteigsimies.
Iesēdinājis Andrē mašīnā, viņš vēl mirkli uzkavējās un palūkojās debesīs, kas sāka jau bālēt pirmsausmas gaidās. Bezgala tālu, aiz neizmērojamiem telpas plašumiem starp Skaistuli krēslā un Ziemeļzvaigzni viņš vēl saskatīja dūmakaino Andromēdas galaktikas gaismu.
