Atuanas kapenes полностью

Ursula K. Le Gvina

Atuanas kapenes

.

.

.

Nāc mājās, Tenara! Nāc mājās!

Dziļajā ielejā, kura jau tinās krēslā, nupat ziedos raisījās ābeles; vietvietām starp ēnainajiem zariem jau vīdēja kāds atplaucis, nepacietīgs pumpurs rožaini balts kā bālgana zvaigzne. Augļudārzā starp kokiem pa kuplo, spirgto, slapjo zāli skraidīja maza meitene, un skraidīšana viņai sagādāja acīm redzamu prieku; izdzirdusi saucienu, viņa nesteidzās tūlīt paklausīt, bet apmeta lielu loku un tikai tad pagriezās uz māju pusi. Māte, gaidīdama būdas durvīs, aiz kurām mirdzēja pavarda uguns, vēroja sīko stāvu, kas palēkdamies skrēja šurp un atgādināja dzelkšņa pūku, ko vējš nes pār tumstošo zāli zem kokiem uz viņas pusi.

Tēvs, pie būdas stūra skrāpēdams zemi no apkaltušā kapļa, sacīja sievai: Kāpēc tu tik ļoti sien sirdi pie tā bērna? Nākamajā mēnesī tie ieradīsies vest viņu projām. Un aizvedīs pavisam. Tikpat kā apglabātu kapā. Kāda jēga pieķerties tam, ko lemts zaudēt? Mums no viņas nebūs nekāda labuma. Ja vēl paņemot tie kaut ko sa­maksātu, tad vismaz būtu kāda jēga, bet tas nenotiks. Vienkārši paņems, un ar to viss būs galā.

Māte neko neatbildēja, tikai lūkojās uz meiteni, kura bija apstājusies un skatījās cauri kokiem augšup. Virs augstajiem kalniem un augļudārziem dzidri un spoži mirdzēja vakarzvaigzne.

-   Viņa nav mūsu bērns nav kopš tās dienas, kad tie atnāca šurp un paziņoja, ka viņai jākļūst par Kapeņu priesterieni. Kāpēc tu negribi to saprast? Vīrieša balss skanēja rūgti un pārmetoši. Tev vēl ir četri citi. Tie paliks te, bet viņa nepaliks. Tāpēc nesien savu sirdi pie viņas! Laid viņu prom!

-    Kad pienāks laiks, sieviete atbildēja, es viņu laidīšu prom. Noliekusies pretī bērnam, kas skrēja šurp pa samirkušo zemi ar mazajām, basajām, baltajām kājām, viņa pacēla to rokās. Pagriezdamās uz būdas pusi, viņa pielieca galvu, lai noskūpstītu meitenes melnos matus; pašas mātes mati pavarda uguns zibošajā atblāzmā iz­skatījās pavisam gaiši.

Vīrietis palika stāvam ārā, kailajām kājām stingstot uz saltās zemes, un skaidrās pavasara debesis viņam virs galvas kļuva arvien tumšākas. Viņa seja pustumsā pauda dziļas bēdas trulas, smagas, niknas bēdas, ko viņš nekad neprastu izteikt vārdos. Beidzot viņš paraustīja plecus un devās pakaļ sievai uguns apgaismotajā istabā, kurā dzidri skanēja bērnu balsis.

Spalgs, skaļš raga pūtiens satricināja gaisu un aprāvās. Sekoja klusums, kurā bija dzirdama tikai daudzu soļu skaņa klusu, nesteidzīgu un ritmisku bungu sitienu pa­vadībā. Pa Troņa zāles jumta plaisām un kolonnu starpām, kur bija sabrukuši veseli mūra posmi, iekšā nedroši spraucās slīpi saules stari. Bija pagājusi stunda kopš saules lēkta. Gaiss bija rāms un salts. Sakaltušie zāļu stiebri, kas slējās gaisā starp grīdas akmens plāksnēm, bija apsarmojuši un trausli un ķērās priesterieņu garajos, melnajos tērpos.

Viņas gāja pa plašo zāli starp divkāršajām kolonnu joslām pa četrām sievietēm četrās rindās. Vienmuļi dunēja bungas. Neskanēja neviena balss, uz gājējām ne­noskatījās neviens acu pāris. Melni tērptas meitenes nesa lāpas, kuru liesmas saules staros izskatījās sarkanīgas, bet puskrēslā iemirdzējās spožāk. Ārpusē uz Troņa zāles kāpnēm stāvēja vīrieši sargi, pūtēji, bundzinieki, bet iekšā pa lielajām durvīm bija ienākušas vienīgi sievietes; tumšos tērpos un kapucēm galvās, četrās rindās pa četrām viņas lēni gāja uz tukšā troņa pusi.

Tad parādījās divas melni tērptas sievietes viena kalsna un stalta, otra smagnēji drukna; masīvais augums pie katra soļa šūpojās. Starp viņām gāja gadus sešus veca meitene. Mugurā tai bija balts, taisns krekls bez piedur­knēm; rokas un kājas bija kailas. Meitene izskatījās ārkār­tīgi sīciņa. Troņa pakāpienu pakājē, kur apstājušās gaidīja četras tumšās rindas, abas sievietes apstājās. Viņas pa­stūma meiteni mazliet uz priekšu.

Troni uz lielā paaugstinājuma no abām pusēm ietvēra itin kā lieli, melni aizkari, kas šķita karājamies lejup no griestu velves pustumsas, bet grūti bija pateikt, vai tie ir auduma gabali vai tikai tumšākas ēnas. Pats tronis bija melns un milzīgs, un uz tā atzveltnes un parocēm blāvi mirgoja dārgakmeņu vai zelta rotājums. Cilvēks, kas ap­sēstos tajā, izskatītos pēc pundura troņa izmēri neatbilda cilvēka augumam. Tas bija tukšs. To piepildīja vienīgi ēnas.

Meitene viena uzkāpa četrus vai piecus no septiņiem sarkani dzīslotā marmora pakāpieniem. Tie bija tik plati un augsti, ka viņai vajadzēja uzkāpt uz katra ar abām kā­jām, lai varētu tikt uz nākamā. Uz vidējā pakāpiena tieši pretī tronim stāvēja liels, neaptēsts koka klucis ar izdobtu augšdaļu. Meitene nometās ceļos un ielika galvu iedo­bumā, pagriezdama to mazliet uz sāniem. Tad viņa palika nekustīgi gaidām.

Piepeši kāds stāvs ar jostu apņemtā baltas vilnas ap­metnī iznira no tumsas un lieliem soļiem devās lejup pie meitenes. Seju tam slēpa balta maska. Rokās tas turēja piecas pēdas garu spoža tērauda zobenu. Neteicis ne vārda un nesastomījies, tas ar abām rokām atvēzēja zo­benu virs meitenes kakla. Bungu dunoņa apklusa.