Baltā kontinenta spoki полностью

Džeks Rasels — ekspedīcijas astronoms — gulēja pakarināmā gultā tieši zem Lielās kabīnes griestiem un, nenovērsdams acu no tālskata okulāra, laiku pa laikam pierakstīja skaitļus pie griestiem piespraustā papīra lapā.

Ģeologs Ralls Stonors apakšā pie galda aplūkoja minerālu paraugus. Radiometra šautra trīcēja, sāka svārstīties, kad Stonors pielika tuvāk pie aparāta melnus, eļļaini spīdīgus kristālus.

Aiz durvīm atskanēja soļi, kāds dauzīja nosalušās kājas, skaļi krekšķēja. Pašķīrās smaga vadmalas portjera. Lielajā kabīnē ienāca Freds Lovs — mazs, plecīgs vīrs, kas zvērādas virsvalkā un milzīgās untēs izskatījās resns kā bluķis.

—    Mīnus piecdesmit un turklāt vējelis, — meteorologs kāsēdams stāstīja un vilka nost kažokādas cimdus. — Džek, taisi ciet bodi! Tik un tā neko tu neredzi.

Zem griestiem nočīkstēja pakaramā gulta. Džeks Rasels pašķielēja uz ienācēju un, ne vārda neteicis, atkal lūkojās tālskata okulārā.

Lovs ar lielām pūlēm izkāpa no virsvalka, ar kājas spērienu ietrieca to kaktā; izņēma no sienas skapja pudeli un šķautnainu glāzi, ielēja, izdzēra; noslaucīja rūsgano bārdu vilnas jakas piedurknē, izstaipījās.

—    Velna milti, elektriskā apsilde nedarbojas, — viņš teica, pamādams ar galvu uz kaktā iesviesto virsvalku. — Lai Heinrihs pārbauda kontaktus.

—    Heinrihs palika ledus šahtā, — Stonors sacīja. — Viņš kopā ar Toivo šodien gribēja izcirst ledū eju un piekļūt pie ieža apakšējās dzīslas.

—    Muļķīši, — Lovs saviebās. — Tagad tupēs tur, kamēr rimsies sniega auka.

—    Tur viņiem ir guļamie maisi un prlmuss. Var tupēt kaut vai nedēļu.

«Tevi vajadzētu uz veselu nedēļu iespundēt ledus alā,» lielās dusmās domāja Lovs, lāgiem uzmezdams acis Stonora sārtenajam pleiķim. «Šodien ne degunu nav izbāzis aiz durvīm …»

—    Redz, redz, — Stonors sacīja, vērodams aparāta šautru.

—    Vai ir kas jauns? — Lovs interesējās.

—    Nekā sevišķa nav. Tikai liels urāna procents.

—     Tātad tomēr vērtīga atradne, — Lovs žāvādamies nomurmināja.

—     Gauži vērtīga, — Stonors pacēla galvu. — Jāuzsver, ka šis ir pirmais Antarktīdā uzietais urāns, un šī mana bagātā atradne kļūs slavena visā pasaulē.

—    Kāpēc tad mēs nesteidzamies paziņot visai pasaulei par tavu atklājumu? . . .

—    Pagaidām nedrīkstam. Šefi nevēlas, ka krievi pa īstam sāk meklēt Antarktīdā urānu.

—     Jūs laikam domājat, ka krievi dumjāki par jums, — Lovs iesmējās. — Stonor, ticiet man, viņi šeit paveikuši vairāk nekā mēs.

—     Urānu viņi nav atraduši. Krievi regulāri ziņo par saviem atklājumiem. Turklāt pētnieku lielākā daļa atzīst, ka Antarktīdā urāna vispār neesot.

—    Kāda jēga jūsu atradumam? Nolādētie kalni ar saviem urāna iežiem trīssimt jūdžu no krasta. Ellišķīgs sals, aukas, sniega vētras. . . Atstiept šeit sešus neprāšus un pamest uz veselu gadu — to jau vēl var. Bet iekārtot šeit raktuves… to nedarītu pat krievi.

—     Vai jums ir gadījies būt Ziemeļkanādas urāna raktuvēs? — Stonors domīgi jautāja, svaidīdams saujā melnu kristālu drūzu ar dzeltena un oranža okera apsūbējumu.

Lovs pamāja ar galvu.

—     Ziemeļkanādā urāna procents piecdesmit reižu mazāks un klimatiskie apstākļi tikai nedaudz labāki nekā te. Aprēķins gauži vienkāršs . . . Tādu atradni, kada ir šeit, Antarktīdā, izdevīgi būtu ekspluatēt pat uz Mēness.

—       Nevar nemaz apgalvot, kur klimatiskie apstākļi

bargāki, uz Mēness vai Karalienes Modās zemē, — Lovs paraustīja plecus.

—    Mēness pagaidām nav pieejams, bet Karalienes Modās zemē mēs esam pamatīgi nostiprinājušies un, vai nu tas slikti, vai labi, rīkojamies šeit septīto mēnesi.

—     Darāt, ko gribat, — Lovs atmeta ar roku, — izbūvējiet šeit raktuves, pilsētas, lidlaukus, kausējiet ledājus, iegūstiet urānu, velnu, sātanu, ko vien vēlaties. Es zinu tikai vienu: savu kāju vairs te nesperšu. Ne par kādiem dolāriem. Uz Grenlandi, Himalajiem, kur vien jums tīk, tikai ne uz Antarktiku — te ir nolādēts kakts. Tomēr, — Lovs brītiņu klusēja un vērīgi klausījās, — ko dara žurnālists? Vai šodien viņš nemaz mums nedos ēst? . .. Hei, Rišār! . .. Mister Ziro! Glases sen jau vēstīja pusdienas laiku, velns parāvis!

Zem Džeka Rasela guļvietas strauji atvērās šauras durvis. Lielajā kabīnē ielūkojās Rišārs Ziro — ārsts, pavārs, radists un tanī pašā laikā arī kādas ļoti ietekmīgas Parīzes avīzes korespondents. Ziro bija uzlicis galvā nevis pavāra mici, bet sarkanu fesku ar zeltainu pušķi. Lielais, gaļīgais deguns, rudā vaigu bārda bija miltiem apbiruši, mazās, dzēlīgās acis zobgalīgi dzirkstīja aiz biezajiem briļļu stikliem.

—    Dārgais Fred, patiesībai nav vajadzīga skaļa klaigāšana, — doktors sacīja, pamezdams ar aci Lovam.

—    Pusdienas gatavas, mazgājiet rociņas! . .. Kas tad tas? — viņš iesaucās, rādīdams ar pirkstu uz galdu.

—    Kas tas ir? — es jautāju. — Cik reižu neesmu lūdzis nelikt šeit tos draņķīgos, indes piesātinātos radioaktīvos akmeņus. Es trīcu un drebu par jūsu dārgo veselību, bet jūs . ..