Bēglis полностью

Mitrofana Kuzmiča Cibuja pazušana sacēla Aluštā lielas baumas. Ļaudis pļāpāja gan šā, gan tā… Rajona milicijas darbinieki meklēja veco mežsargu pat turienes Vīnu kombināta milzīgajās mucās, kurās tika uzglabāti slavenie Krimas vīni.

Kas attiecas uz Jevdokiju Makarovnu — tēvoča Mitrofana sievu, tad viņa bija gauži pārliecināta, ka vecais aizbraucis tieši uz elli. Viņa pat pasūtīja piemiņas dievkalpojumu par grēcīgo Mitrofanu, kuru velni aizšķūrējuši uz pašu karstāko elles kaktu.

Par Albīnu stāstīt Jevdokijai Makarovnai nepatika.

— Viņš mitinājās pie mums okupācijas laikā. Ej nu sazini, no kurienes bija radies… Gluži savādāks nekā visi citi. — Viņa smagi nopūtās. — Dikti nesaprotams .. . Pareģoja arī nākotni. Viss, ko viņš teica, piepildījās mats matā .. . Bet kur pēc tam palika … — Jevdokija Makarovna atmeta ar tumšo, krunkaino roku un izslaucīja acu kaktiņus ar galvas lakata stūri.

Sapratu, ka šāda runāšana viņu sāpina, un vairāk . neuzmācos. Vēlāk atskārtu, ka atmiņas par Albīnu pārāk dārgas Jevdokijai Makarovnai. Vecā sieva nevienam negribēja par viņu neko stāstīt. Albīnu viņa turēja gandrīz par savu dēlu.

Bija pavasaris. Ziedēja dārzi. Jūra elpoja — lāgiem uzbrāzās dzestrs vējš. Atbraucēju bija maz un Jevdo- kijas Makarovnas vasarnīca tukša. Vakaros ilgi sēdējām verandā pie liela kapara patvāra. Dzērām tēju ar pērno ievārījumu, klusu tērzējām. Lielāko tiesu runāja Jevdokija Makarovna, es tikai piebalsoju reizēm gluži nevietā un atkal un atkal atcerējos tās brīnumainās dienas rītu …

*

—   Jupis tevi rāvis, — pukojās Jevdokija Makarovna un iegāja iekšā mājā.

—    Kāpēc viņa glabā tās lupatas? — es vaicāju, lai pavērstu sarunas uz citu pusi. — Visas kožu sacirstas.

—   Meitietis paliek meitietis, — tēvocis Mitrofans noņurdēja, ielūkodamies lādē. — Gari mati, īss padoms. Viņa šito tīni nav taisījusi vaļā savus desmit gadus; allaž uzplijās, lai es izstiepjot no pagraba. Šodien izstiepu, bet tagad dīc bez mitas, ka manas nolaidības dēļ viss satrunējis.

Tēvocis iebāza roku lādē un dusmīgi izvandīja lupatas.

Uzdvesa pelējuma smaka. No panckām izlidoja sudrabainu koļu mākonis un svaidījās šurpu turpu, glābdamies no saules stariem.

Tēvocis Mitrofans pakampa no lādes vecu grīdas celiņu baķīti un nometa zemē.

Baķītis paritēja vaļā; izrādījās, ka tajā ir kaut kas līdzīgs platai, spožai jostai ar dubultu portupeju. Ieraudzījis jostu, tēvocis Mitrofans aiz pārsteiguma skaļi ievilka elpu. Tik mudīgi, ka tas nemaz nepiederējās viņa druknajam augumam, viņš pieliecās, satvēra jostu un to vērīgi aplūkoja, šūpodams sirmo, lielo galvu.

—   Kas tad tas? — es ziņkāri iejautājos, rādīdams uz portupejas siksnām, kuras bija savienotas ar sudrabotiem metāla diskiem.

Tēvocis Mitrofans bažīgi paraudzījās visapkārt.

—    Tā, brālīt, ir tāda būšana, — viņš sāka klepot un nevarēja vien izklepoties, — tāda būšana… Jā… Velns viņu sazin kā te nokļuvusi. Nedomāju, ka tā palikusi manā pagrabā.

—    Bet kas tas ir?

—    Pagaidi, ļauj atcerēties, kā tas bija …

Tēvocis Mitrofans pabeizēja neskūtos vaigus, pakasīja pakausi.

—    Šo būšanu taču atstājis viņš. Iekšā it kā radio un varbūt vēl kaut kas… Viņš šīs siksnas nekad nenoņēma. Pat gulēja, tajās sajozies… Bieži vien manā klātbūtnē grozīja šo ritentiņu.

Tēvocis Mitrofans piesardzīgi pakasīja ar nagu

Šis nebija pirmais gads, kad pavasara beigas un reizēm arī vasaras sākumu pavadīju tēvoča Mitrofana mājiņā Aluštas nomalē. Ēnainajā vīna dārzā bija ierīkota lapene. Tajā novietots pavirši sanaglots galds. Šeit bija jauka strādāšana spožās, saulainās dienās, kad debess ir dzidra un dziļa un retie mākonīši šķiet aizķērušies aiz klinšainajām kalnu smailēm.

Jūra turpat blakus, un tās šalkoņa steidzās pie manis reizē ar vieglām vēja pūsmām.

Tēvocis Mitrofans ieradās mājās reti. Vasarā viņš lielāko tiesu dzīvoja mežsarga būdiņā.

—    Lai netraucētu atpūtniekus, — viņš sacīja, uz brīdi iegriezies Aluštā pie mums.

Tanī rītā viņš bija mājās . . .

Atceros, ka nekādi nespēju pabeigt savu aprakstu. Nometu spalvu un izgāju dārzā. Tēvocis Mitrofans īsās sporta biksēs, resns, smagnējs, sēdēja uz sola zem zaļas, biezas vīnstīgu nojumes. Ar mazām ačelēm, kas ierāvušās brūni iedegušās sejas grumbās, viņš vēroja, kā Jevdokija Makarovna cilāja vecus lielā, apkaltā lādē samestus krāmus.

Mani ieraudzījis, sirmais vīrs kļuva mundrāks.

—    Ahā, literāts, papīra smērētājs, labdien, labdien! Ko tupi mājās? Būtu gājis uz jūru. Par dienā rakstīto tik un tā vairāk nemaksā. Ja es būtu avīžnieks, es rakstītu tikai naktīs …

—    Ko tu piesienies? — Jevdokija Makarovna nenocietās un sāka rāties. — Ej labāk un uzvelc kārtīgas bikses. Kauns skatīties! Ja es būtu avīžnieks!… Ko tad tu, plikpaurainais pagāns, rakstītu tajās avīzēs?

Taču tēvocis Mitrofans bija miermīlīgi noskaņots.

—    Rimsties! — viņš uzsauca sievai un, berzēdams neskūto zodu, turpināja: — Man gan ir ko pastāstīt… Man no pirksta nekas nav jāizzīž. Bet šis te nezina, ko rakstīt. Pēc acīm redzu. Vai tiesa? …

—    Tiesa, — es vaļsirdīgi sacīju.