Tobrīd izcēlās īss, draudzīgs ķīviņš starp trim kungiem, kas nevarēja vienoties, kurš no viņiem dos Bastiānam savu zirgu. Taču Bastiāns ātri visu izšķīra, lūgdams, lai uzdāvina viņam zirgēzelīti Jihu. Bruņinieki gan domāja, ka tāds jājamais aizskar Bastiāna kunga godu, bet, ta ka viņš neatlaidas, viņi beidzot piekāpās.
Kamēr kungi gatavoja ceļojumām visu nepieciešamo, Bastiāns un Atrejs gāja atpakaļ uz Kvērkvobada pili, lai pateiktos sudrabsirmgal- vim par viesmīlību un atvadītos. Laimes pūķis Fuhūrs gaidīja Atreju pils priekšā. Viņš bija ļoti apmierināts, dzirdot, ka viņi grib doties ceļā. Pilsēta nebija pūķim pati piemērotākā vieta, kaut arī tā bija tik skaista kā Amargānta.
Sudrabsirmgalvis Kvērkvobads bija iegrimis kādā grāmatā, kuru bija paņēmis līdzi no Bastiāna Baltazara Buksa bibliotēkas.
— Es labprāt gribētu, lai jūs vēl ilgi ciemotos pie manis,— viņš sacīja mazliet izklaidīgi,— ne katru dienu iznāk dot naktsmājas tik dižam stāstu meistaram. Bet nu jau mums, par mierinājumu, paliek viņa darbi.
Viesi atvadījās un devās laukā.
Uzsēdies Fuhūram mugurā, Atrejs vaicāja Bastiānam:
— Vai arī tu negribētu jāt uz Fuhūra?
— Gan jau,— Bastiāns atbildēja,— tagad mani gaida Jiha, es apsplīju, ka jāšu viņas mugurā.
— Tad mēs jūs sagaidīsim krastā,— Atrejs sauca. Laimes pūķis pacēlās gaisā un jau nākamajā mirklī vairs nebija saredzams.
Kad Bastiāns atgriezās pie iebraucamās vietas, trīs kungi ceļojumam gatavi jau gaidīja ar zirgiem un zirgēzelīti uz kāda no prāmjiem. Viņi bija noņēmuši Jihai nastu seglus un to vietā uzlikuši bagātīgi greznotus jājamos seglus. Taču, kāpēc tas tika tā darīts, viņa uzzināja tikai tad, kad Bastiāns pienāca klāt un iečukstēja viņai ausī:
— Tagad tu piederi man, Jiha.
Un, kamēr barka peldēja uz krastu un attālinājās no sudrabpilsē- tas, vēl ilgi pāri asaru ezera rūgtajiem ūdeņiem skanēja vecās zirgēzelītes prieka sauciens.
Starp citu, ja runājam par varoni Hinreku, viņam patiešām izdevās nonākt Morgulā, Aukstās uguns zemē. Viņš ielauzās arī Vodgabajā, mežā, kas pārakmeņojies, un tika pāri trim grāvjiem, kas apjoza cietoksni Ragaru. Viņš atrada svina cirvi un uzveica pūķi Smergu, tad aiznesa Oglamāru atpakaļ viņas tēvam, kaut arī meitene beidzot bija gatava kļūt par viņa sievu. Taču tagad viņš vairs negribēja. Tomēr tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
O, lietus lija blīvam, smagam lāsēm no tumšajiem mākoņiem, kas brāzās gluži vai tieši virs jātnieku galvām. Tad lielām, uzmācīgām pārslām sāka snigt un visbeidzot sniga un lija vienā gabalā. Viesuļvētra bija tik spēcīga, ka pat zirgiem vajadzēja sagriezties šķērsām, lai tiktu" uz priekšu. Jātnieku mēteļi no slapjuma bija kļuvuši smagi un plīkšķēdami sitās pret dzīvnieku muguru.
Jau daudzas dienas viņi bija ceļā un trīs pēdējās no tām bija jājuši pāri šai plakankalnei. Laiks bija dienu no dienas pasliktinājies un zeme pārvērtusies dubļu un asu akmens lausku putrā, kas arvien
vairāk apgrūtināja virzīšanos uz priekšu. Šur un tur auga krūmāju grupas vai arī mazi, vēja noliekti mežīņi, citādi gan acīm nebija nekādu pārmaiņu.
Bastiānam, kas jāja zirgēzelītes Jihas mugurā, savā spīdīgajā sudrabmētelī klājās vēl samērā labi. Izrādījās, ka tas, kaut arī bija viegls un plāns, lieliski sildīja un nelaida cauri ūdeni. Stiprā Hīkriona druknais augums gandrīz vai pazuda zilā, biezā vilnas mētelī. Smalki veidotais Hīsbalds bija uzvilcis sava brūnā rupjvilnas apmetņa lielo kapuci pār sarkanajiem matiem. Un Hīdorna pelēkais buru audekla apmetnis lipa pie viņa kalsnējiem locekļiem.
Un tomēr trīs kungu paskarbā uzvedība liecināja, ka noskaņojums ir labs. Viņi nebija gaidījuši, ka piedzīvojumu pilnais ceļojums kopā ar Bastiāna kungu izvērtīsies par kaut ko līdzīgu svētdienas pastaigai. Brīžiem viņi bļaustīgās balsīs uzņēma kādu dziesmu, reizēm pa vienam, reizēm korī. Viņu mīļākā dziesma acīmredzot bija tā, kas sākās ar vārdiem:
«Kad es biju mazs puisīts, heijaijā, lietū, vējā . . .»
Kā viņi izskaidroja, tā bija sendienās cēlusies no kāda Fantāzijas apceļotāja, vārdā Šēkspirs vai kā tamlīdzīgi.
Grupā vienīgais, kuru gan slapjums, gan aukstums, šķiet, atstāja pilnīgi vienaldzīgu, bija Atrejs. Tāpat kā ceļojuma sākumā, viņš tagad traucās Fuhūram uz muguras te cauri, te pāri mākoņu lēverim, izrāvās tālu priekšā, lai izlūkotu zemi, un pēc tam atkal atgriezās, lai ziņotu pārējiem.
Visi, pat laimes pūķis, domāja, ka viņi devušies meklēt ceļu, kas aizvestu Bastiānu atpakaļ uz Cilvēku pasauli. Ari Bastiāns tam ticēja. Viņš pats nezināja, ka Atreja priekšlikumam patiesībā piekritis tikai aiz draudzības un labas gribas, ka īstenībā viņš to nemaz nevēlas. Taču Fantāzijas ģeogrāfiju nosaka vēlmes, vienalga, vai tās ir apzinātas vai ne. Un, tā kā Bastiāns bija tas, kas noteica virzienu, kurā doties, notika tā, ka ceļš viņus veda arvien dziļāk Fantāzijā, tātad uz tās centru — Ziloņkaula torni. Kādas tam būs sekas, to viņš uzzinās tikai vēlāk. Pagaidām ne viņš, ne ceļabiedri par to nekā nenojauta.
Bastiāna domas bija nodarbinātas ar kaut ko citu.
