Anabeta gribēja līdzēt un nomainīt mani, bet burā192 šana viņai negāja pie dūšas. Pēc pāris šūpīgām stundām viņas vaigs krāsojās zaļš kā gvakamole, un viņa nokāpa lejā atlaisties guļamtīklā.
Es vēroju apvārsni. Ne reizi vien manīju briesmoņus. Mēnesnīcā no ūdens izšāvās ūdensstrūkla debesskrāpja augstumā. Cauri viļņiem izslīdēja zaļu spuru virtene — sazin kāds pārdesmit pēdu garš rāpulis. Mierīgu sirdi paliku neziņā.
Reiz samanīju arī zaigojošās jūrasmeitas nereīdas. Pūlējos pamāt sveicienu, bet tās ienira dzelmē, un tā arī nesapratu, vai maz tiku pamanīts.
Neilgi pēc pusnakts Anabeta atgriezās uz klāja. Tieši tobrīd slīdējām gar salu ar kūpošu vulkānu vidū. Ūdens piekrastē virda un meta burbuļus.
— Viena no Hēfaista kalvēm, — sacīja Anabeta. — Tur viņš kaļ savus dzelžu nezvērus.
— Kā tos bronzas vēršus?
Viņa pamāja. — Stūrē ar līkumu. Pamatīgu līkumu.
Divreiz nebija jāsaka. Braucām salai pa gabalu, un drīz tā vairs bija tikai sārtena ņirba pamalē.
Paraudzījos uz Anabetu. — Tas iemesls, kāpēc neieredzi ciklopus… stāsts par Talijas patieso nāves iemeslu. Kas tur īsti notika?
Anabetas seja slēpās tumsā.
— Laikam jau esi pelnījis zināt, — viņa beidzot noteica. — Tonakt, kad Grovers mūs veda uz nometni, viņš apjuka un nogriezās pa aplamām takām. Atceries, viņš tev reiz stāstīja?
Piekrītoši pamāju.
— Viens kļūmīgais ceļš ieveda Bruklinas ciklopa
alā.
— Bruklinā ir ciklopi? — brīnījos.
— Tu neticēsi — čum un mudž, bet ne par to ir runa. Šis ciklops apveda mūs ap stūri. Viņš pamanījās nojaukt pēdas un nošķirt mūs pa vienam veca Fletbušas nama gaiteņu labirintā. Persij, viņš spēja atdarināt jebkuru balsi. Gluži kā Taisons uz "Princeses Andromedas". Aizvilināja mūs pa vienam vien. Talijai šķita, ka viņa steidzas glābt Lūku. Lūka it kā padzirda mani saucam pēc palīdzības. Bet es… es biju vien pati tumsā. Man bija tikai septiņi gadi. Es pat izeju nespēju atrast.
Viņa atglauda no sejas matu šķipsnu. — Atceros, kā atradu viesistabu. Visa grīda klāta kauliem. Talija, Lūka un Grovers ar mutē iebāztiem vīkšķiem bija piekārti pie griestiem kājām gaisā kā tādi šķiņķa gabali. Ciklops istabas vidū kūra uguni. Izvilku dunci, bet viņš mani sadzirdēja. Pagriezās pret mani un atņirdzās smaidā. Nezin kā viņš ierunājās mana tēta balsī. Droši vien izmakarēja to man no prāta. Viņš teica: Anabeta, nesatraucies. Es tevi mīlu. Tu vari palikt te, pie manis. Palikt uz visiem laikiem.
Es noskurinājos. Pat tagad, pēc sešiem gadiem, šis stāsts no viņas mutes izklausījās pēc baisākā jelkad dzirdētā spoku pastāsta. — Ko tu iesāki?
— Triecu dunci viņam pēdā.
Varēju vien blenzt. — Tu ko, nopietni? Tev bija septiņi gadi, un tu sadūri pieaugušu ciklopu?
— Citādi viņš būtu mani piebeidzis. Bet es pārsteidzu viņu nesagatavotu. Paguvu aizskriet līdz Talijai un pārgriezt virves, kas saistīja viņas rokas. Tālāk viņa pati tika galā.
— Nūjā, bet… Anabeta! To dūšu!
Viņa nogrozīja galvu. — Mēs knapi izsprukām dzīvi. Persij, es joprojām mēdzu murgot. Tā mana tēva balss no ciklopa mutes. Tikai tādēļ mēs laikus netikām nometnē. Visiem briesmoņiem, kuri dzina mums pēdas, nu bija laiks mūs panākt. Tieši tāpēc Talija gāja bojā. Nebūtu tā ciklopa, viņa joprojām būtu dzīva.
Sēdējām uz klāja un vērojām, kā naksnīgajās debesīs uzaust Hērakla zvaigznājs.
— Kāp lejā, — Anabeta beidzot ierunājās. — Tev jāatpūšas.
Pamāju ar galvu. Acis pašas krita ciet. Bet lejā, guļamtīklā, vēl ilgi vāļājos nomodā. No prāta neizgaisa Anabetas stāsts. Prātoju — būtu es piedzīvojis ko tādu, vai man pietiktu drosmes doties šādā ceļā, stūrēt iekšā vēl viena ciklopa midzenī?
Šoreiz sapnis nebija par Groveru.
Šoreiz atrados Lūkas kajītē uz "Princeses Andromedas". Aizkari bija vaļā. Laukā nakts. Gaisā mudžēja ēnaini apveidi. Visapkārt šalkoja čuksti — tie bija mirušo gari.
Piesargies, tie šņāca. Slazdi. Blēdības.
Vāri zaigoja telpas vienīgais gaismas avots, Krona zeltītais sarkofāgs.
Mani izbiedēja ledaini smiekli. Šķita, ka tie skan dziļi zem kuģa. Zaļknābi, tev nav dūšas. Tu mani neapturēsi.
Es zināju, kas man jādara. Man jāatver tas zārks.
Izvilku Pretstraumi. Ap mani savērpās rēgu virpulis. Piesargies!
Sirds krūtis auļoja. Nejaudāju spert ne soli, bet man bija jāaptur Krons. Jāiznīcina tas, kas kvern tajā kastē.
Blakus ieskanējās meitenes balss: — Nu, kā būs, aļģupauri?
Pašķielēju sāņus, domādams ieraudzīt Anabetu, bet tā nebija viņa. Meitene bija tērpusies kā panks, delnas rotāja sudraba ķēdes. Viņai bija piķa melni mati, tumšzilās acis izceltas ar melnu acu zīmuļa švīku, pār degungalu izbārstīta saujiņa vasarraibumu. Nez kādēļ viņa šķita pazīstama.
— Nu? — viņa vaicāja. — Mēs viņu apturēsim, vai tomēr ne?
Nespēju atbildēt. Nespēju pakustēties.
Meitene novaikstījās. — Labi, mēs ar Egīdu tiksim galā.
