Ieva MelgalveBulta, Zvaigzne un LaiJa tavs vārds spētu noteikt to, kas tu esi, Kādu vārdu vēlētos tu?Ja bērni pieaugot varētu gan kļūt par pieaugušajiem, gan pārvērsties par laumām, kas būtu tu?Kastora plāni ir vienkārši: dabūt labu, stipru vārdu un kļūt par vienu no cilts medniekiem. Bet, kad viņa draudzene Pelle tiek ieraidīta no cilts, Kastors atsakās pamest viņu vienu. Negaidot abiem pievienojas arī cilts burves meita Nina. Un sākas ceļojums… Ceļojums uz tālajām laumu zemēm, kurās valda burvju pasaules likumi. Ceļojums, kurā atklājas ne vien laumu, bet arī cilvēku glabāties noslēpumi.Šis "ir stāsts par pieaugšanu par to brīdi, pēc kura nekas vairs nav tā kā agrāk. Ar milzu aizrautību iejutos pasaulē, kur realitāte savijas ar fantāziju, līdzi-jūtot galvenajiem varoņiem tā, it kā pati būtu izvēles priekšā vai nu pieaugušam kļūt, nekad vairs nesaprotot laumu pasaules vārdus. Vai uz mūžīgiem laikiem pārtapt laumas ķermenī, nekad vairs nesaprototies ar cilvēku pasauli. Nevarēju no stāsta atrauties, kamēr nebiju to izlasījusi no viena vāka līdz otram.Line Pastore, rakstniece"Bulta, Zvaigzne un Lai" ir viņas trešā grāmata, bet pirmā, kas rakstīta bērniem. Tā saņēma galveno balvu konkursā "Zvaigznes grāmata".Ieva Melgalve (1981) vislabprātāk raksta fantastiku un fantāziju. Džonatanam, Liai un StellaiArtūra Bērziņa vāka dizains Autores foto Mārcis Gurtiņš© Ieva Melgalve, © literārā apdare, izdevums, mākslinieciskais noformējums,Apgāds Zvaigzne ABC, 2014 ISBN 978-9934-0-4511-0Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis.
Ieva Melgalve
Bulta, Zvaigzne un Lai
.
Dienā, kad ieradās Zāles ļaudis, ikvienam bija, ko darīt. Sievietes bija iznākušas no savas kopīgās telts un tagad šaudījās šurpu turpu, savākdamas visu, ko varētu pārdot: dzīvnieku ādas, meža bišu medu bērza tāss ribiņās, kaltētas ogas un riekstus. Ari bērni skraidīja apkārt tikpat aizrautīgi, nesdami savus dārgumus pītus grozus ar mežābeļu augļiem, čiekuru maisus un lielas sveķu pikas, kaltētas melleņu mētras. Zāles ļaudīm noderēja viss.
Viesi bija ienākuši apmetnē, nesot līdzi graudus un pinumus, un rotas. Viņi apspriedās savā nesaprotamajā valodā un izrādīja savas bagātības. Zelta čūska iznāca no savas telts, iekrāsojusi seju violetu un sārtu, viņa gribēja izskatīties skaista, un tas viņai ari izdevās. Atšķirībā no visiem pārējiem Zelta čūska zināja Zāles ļaužu valodu un sarunājās ar viņu vadoni gara auguma vīrieti gaišiem, daudzās bizēs sapītiem matiem.
Vienīgi Pelle nepiedalījās. Viņa sēdēja, atbalstījusi muguru pret resno bērzu, un ļāva melnajām skudrām rāpot pār saviem stilbiem un rokām. Viņa bija kā daļa no koka. Skudras skrēja viņai pāri, tās iezīmēja savas takas uz Pelles auguma, nesa augšup un lejup sīksīkas lietiņas: mazus mizas gabaliņus, beigtus kukaiņus, dzidras sulas lāses, laumu gaismas kripatiņas.
. Ja Pelle samiedza acis, viņa pati varēja redzēt laumu putekļus gaisā kā tie vijās cauri saules stariem, plūda līdzi vieglā vēja vērpetēm.
“Ei, resnā, celies augšā un nāc palīgā!” Nīna garāmskrienot uzsauca. Pelle pat nesarāvās. Agrāk viņa būtu apvainojusies, bet tagad vairs ne. Neviens cits to īsti vēl nemanīja, bet gaiss jau smaržoja pēc rudens. Pēc rudens, kad no medībām atgriezīsies cilts vīrieši un šī garā, neizturamā vasara būs beigusies.
Pelle zināja, ka rudenī viss mainīsies. Ne tikai tāpēc, ka viņa beidzot kļūs pieaugusi. Arī tāpēc, ka viss nevarēja ilgi palikt tā, kā bija. Viņa arvien mazāk gribēja kaut kur doties kopā ar citiem bērniem viņu vairs neinteresēja peldēšanās strautā un slēpšanās alās. Bet atšķirībā no Kastora un Nīnas Pelli neinteresēja arī pieaugušo dzīve. Nīna augām dienām sēdēja blakus savai mātei Zelta čūskai un apguva burvju pulveru, uzlējumu un ziežu īpašības. Kastors šovasar ieradās apmetnē tikai uz īsu mirkli atstāja medījumu un devās atpakaļ mežā. Reizēm viņš atgriezās ar trusi, reizēm ar lapsu vai stirnu, vienreiz bija pat pārmetis pār plecu gulbi, kura garais kakls apvijās ap Kastora vidukli, un Pelle ilgi skatījās uz viņiem, nesaprazdama, kura asinis ir sakaltušas uz zēna rokām.
Ja Pellei būtu izvēle, viņa visu mūžu pavadītu, piespiedusies pie bērza, ļaujot skudrām tecēt pār viņas ādu, vērojot, kā zālē spēlējas gaisma un ēnas. Ja viņa ieskatījās pavisam cieši, tad varēja pat sajust, kā tur kaut kas sarosās, sakustas ne pati zāle, bet kaut kas cits, kaut kas tāds, kas varētu būt lauma.
Viņi teica, ka apmetnē laumu neesot, ka laumas neiet tik tuvu cilvēkiem, bet tas nebija tiesa. Laumas bija visur, tikai lielākā daļa no viņām bija pārāk sīkas, pārāk nemanāmas. Bet, ja ļoti ilgi sēdēja mierā, tās varēja ieraudzīt. Un Pelle aizturēja elpu un pagrieza plaukstu ar tām sarunāties.
“Ušššš,” viņa nočukstēja, un vesela vērpete laumu putekļu aizlidoja uz apmetnes pusi un iejuka starp Meža ļaudīm un Zāles ļaudīm. Viņi nemierīgi saknosījās, paskatījās apkārt, it kā būtu sajutuši kādu svešu skatienu, it kā viņiem būtu pieskāries kaut kas neredzams un dzīvs.
Pelle pasmaidīja. Pirmo reizi šķita, ka tas, kā viņa spēlējas ar laumu putekļiem, nav tikai pašas iedomas.
“Ššššš,” viņa čukstēja, un vējš iesmējās tas sapurināja Zāles ļaužu vieglās drēbes, tas ieskrēja Meža ļaužu pinkainajos matos, tas pat sapurināja Zelta čūskas gludās, garās matu šķipsnas. Arī Pelle iesmējās.
Zāles ļaužu graudu maisā kaut kas sakustējās. Cilvēki iekliedzās un pakāpās malā. Pelēkie, sīkie graudi pašķīrās kā smiltis, un no tām kārpījās ārā kaut kas… “Žurka!” iekliedzās Zelta čūska, un bērni spiegdami sagatavoja savus šķēpus. Žurkas bija viņu medījums.
Bet tā nebija žurka.
No pelēkajiem graudiem iznira kaulaina, pelēka lauma ar garām ūsām. Bija skaidrs, ka tā ir lauma, jo viņa mirdzēja vienā sudrabā tā, ka izskatījās viņai apkārt ir sudrabainas gaismas loks. Lauma paskatījās apkārt, nošņācās, izrāpās no graudu maisa un nopurinājās. Graudi izbira zemē kā ūdens šļakatas, un cilvēki kliegdami kāpās atpakaļ. Lauma pašā apmetnes vidū!
Pelle pavicināja roku. “Ej prom, mežā!” viņa iesaucās.
Lauma pagriezās uz Pelles pusi, pamāja ar galvu un aizkūleņoja projām, atstādama aiz sevis sudrabotu mēness sliedi.
Zāles ļaudis lamājās savā nesaprotamajā valodā, savāca kādu daļu no savām mantām un, spļaudīdamies un zīmes mezdami, metās prom. Meža ļaudis satraukti pārbaudīja visu, kas piederēja viņiem, vai viss vēl ir vietā, vai viss ir neskarts. Lauma, lauma! Viņi klaigāja, it kā tas būtu kaut kas neredzēts.
Nu, taisnību sakot, pieaugušie laumas redzēja reti un, arī ja ieraudzīja, tad parasti izlikās, it kā nebūtu redzējuši, tā ka tur nekāda pārsteiguma nebija. Un tomēr.
