Aleksandrs BeļajevsCilvēks AmfībijaSērija Piedzīvojumi,fantastika, ceļojumi./ Romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot arī zem ūdens. Radot šādu būtni, Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu iekarošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģītā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvLVI 1961 No krievu valodas tulkojusi Anna Bauga
Aleksandrs Beļajevs
Cilvēks Amfībija
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātniskās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesībām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks ļoti plašs; viņa stāstos un romānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medicīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starpplanētu ceļojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lēciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbiem vai tulkojumiem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spārniem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vingrinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingrinājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugurkaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulējis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis arī par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodarboties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr sveta» un «BceMHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls izdarīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vilcienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Parasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas notiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» autors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski atvēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virsraksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strādāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^eņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodarbina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par domas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzīvinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pavadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģinājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnības sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par profesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina medicīnas problēmas.
