DAIĻĀ MARGARETA Raiders Hegardsno angļu valodas tulkojusi R. Koka«Daiļā Margareta», ir viens no labākajiem šā žanra darbiem. Par romāna darbības fonu rakstnieks izvēlējies 15. gs. pēdējo ceturksni, kad Anglijā un Spānijā norisinājās sīva cīņa starp absolūto monarhiju un feodālo sadrumstalotību. Anglijā, ko bija galīgi novājinājusi divu feodāļu dzimtu — Lankasteras un Jorkas — ilgstoša un asiņaina cīņa, kura iegājusi vēsturē kā Sarkanās un Baltās Rozes karš, pie varas nāca jauna karaļu dinastija — Tjūdori. Jaunās dinastijas nodibinātājam Henrijam VII, kura valdīšanas sestajā gadā norisinās romāna darbība, izdevās nostiprināties uz troņa un sekmīgi cīnīties pret feodāļiem. Kaut gan romāna darbība norit galvenokārt Spānijā, Hegards veiksmīgi attēlojis arī vēsturisko situāciju tālaika Anglijā. Galvenais varonis — Pīters Broums — ir nabadzīgs tāpēc, ka viņa tēvs, būdams karaļa Ričarda III piekritējs, kritis kaujā pie Bosvortas, kurā uzvarēja Henrijs Tjūdors. Hegards ļoti īsi, bet precīzi raksturo Henriju VII — viņa nedrošo stāvokli tronī, cenšanos uzturēt draudzīgas attiecības ar Spāniju.
no angļu valodas tulkojusi R. Koka
Bija pavasara pēcpusdiena Anglijas karaļa Henrija VII [1] valdīšanas sestajā gadā. Londonā notika lielas svinības, jo tajā dienā viņa majestāte atklāja no jauna sasaukto parlamentu un paziņoja saviem uzticamajiem pavalstniekiem, ka viņš nolēmis iebrukt Fran-
cijā un pats vadīs angļu karaspēku. Tauta šo vēsti uzņēma ar skaļām gavilēm. Tiesa, pašā parlamentā gan vispārējais entuziasms mazliet apsīka, kad karalis lika saprast, ka karagājienam būs vajadzīgi prāvi līdzekļi, bet ļaužu pūlim ārpusē, kur maz bija tādu, no kuriem varētu pieprasīt naudu, šis jautājums raizes nesagādāja. Un, kad viņu žēlīgais valdnieks savas spožās augstmaņu un karavīru svītas pavadībā izjāja laukumā, viņi svieda gaisā cepures un sajūsmā auroja līdz aizsmakumam.
Pats karalis — vēl gados jauns, bet pēc izskata noguris vīrs ar smalku, šauru seju — uzņēma šīs ovācijas ar mazliet ironisku smaidu, bet, atcerējies, cik laimīgam, tās dzirdot, jābūt valdniekam, kas vēl arvien nevar justies īsteni drošs savā tronī, pateica dažus laipnus vārdus, tad ataicināja pie sevis divus trīs tautas pārstāvjus, pasniedza tiem savu karalisko roku un atļāva dažiem bērniem pieskarties viņa tērpam, lai tādējādi tie tiktu izdziedināti no ļaunā gara. Vēl brīdi uzkavējies, lai saņemtu nabaga ļaužu lūgumus, ko nodeva izlasīšanai vienam no svītas virsniekiem, karalis cauri atkal uzgavilējošam pūlim devās uz svinīgo mielastu, kas bija sagatavots Vestminsteras pilī.
Netālu no karaļa grezni ģērbtu augstmaņu un ierēdņu pavadībā jāja Anglijas galmā akreditētais Spānijas valdnieku Ferdinanda un Isabellas sūtnis de Ajala. Viņa vieta procesijā skaidri liecināja, cik lielu Anglijas labvēlību bauda Spānija. Un citādi arī nemaz nevarēja būt, jo jau pirms kādiem četriem gadiem divpadsmit mēnešu vecais princis Arturs, karaļa vecākais dēls, bija oficiāli saderināts ar infanti Katerinu, Ferdinanda un Isabellas [2] gadu un deviņus mēnešus veco meitu. Tajos laikos valdīja uzskats, ka prinču un princešu simpātijas jau agri jānovirza tādā gultnē, ko viņu karaliskie vecāki un zemju valdnieki atzinuši sev par visizdevīgāko.
Pie sūtņa kreisās rokas uz skaista, melna zirga jāja slaida auguma senjors dārgā, bet vienkāršā melna samta tērpā un tāda paša materiāla cepurē, pie kuras bija piestiprināta viena vienīga pērle. Viņš bija apmēram trīsdesmit pieci gadi vecs un ļoti izskatīgs, ar tumšām, caururbjošām acīm un vīrišķīgi skarbiem, asiem sejas pantiem. Mēdz teikt, ka katrā cilvēkā varot saskatīt kaut vai visai tālu un šķietamu līdzību ar kādu zvēru, putnu vai citu dzīvnieku, un šajā gadījumā noteikti nebija grūti to ieraudzīt. Sis vīrs līdzinājās ērglim, kura veidols vai nu nejauši, vai ar nolūku rotāja viņa kalpotāju livrejas un zirga iemauktus. Acu ciešais skatiens, līkais deguns, lepnā un kundziskā izturēšanās, kalsnās, šaurās plaukstas, straujās, veiklās kustības — viss viņā atgādināja šo putnu karali, turklāt viņa devīze zīmīgi vēstīja: ko es meklēju, to- atradīšu, un, ko būšu atradis, to paturēšu. Patlaban viņš vēroja, kā Anglijas karalis sarunājās ar pūļa vadoņiem, ko vitft augstībai bija labpaticies piesaukt klāt, un viņa sejā jautrība mijās ar nicinājumu.
— Jums šī aina liekas dīvaina, marķīz, — sacīja sūtnis, uzmetis savam pavadonim asu skatienu.
— Seit Anglijā es esmu senjors, ja jūsu ekselencei nav iebildumu, — uzrunātais nopietni atbildēja, — senjors d'Agilars. Jūsu pieminētais marķīzs dzīvo Spānijā un ir akreditēts sūtnis pie Gra- nadas [3] mauriem. Senjors d'Agilars, svētās baznīcas pazemīgais kalps, — viņš pārmeta krustu, — ceļo pa pasauli, kārtodams baznīcas un viņu majestāšu darīšanas.
— Un dažreiz pats savējās arī, man šķiet, — sūtnis sausi atteica.
— Bet, runājot atklāti, senjor d'Agilar, es nesaprotu, kāpēc jūs, ja jau reiz esat atteicies no politiskas karjeras, nesekojat manam paraugam un neuzvelkat melno garīdznieka tērpu uz visiem laikiem. Ko es saku — melno? Ar jūsu veiksmi un sakariem tas jau tagad varētu būt purpursarkanais ar tādas pašas krāsas galvassegu.
Senjors d'Agilars mazliet pasmaidīja un sacīja:
— Jūs teicāt, ka dažkārt es ceļojot pats savās interesēs. Labi, es jums atbildēšu. Taisnība, esmu atteicies no gandrīz visiem pasaulīgiem centieniem. Tie sagādā raizes un ir ļoti bīstami cilvēkiem, kam pārāk augsta izcelšanās, bet nav tai atbilstošu tiesību. No godkāres zīles nereti izaug ozols, kurā tiek pakārti cilvēki.
.— Vai arī bluķis, uz kura var nocirst cilvēkiem galvas. Senjor, apsveicu jūs! Jums piemīt gudrība tvert pēc realitātes un nedzīties pakaļ ēnām. Tādi cilvēki patiešām ir retums.
— Jūs jautājāt, kāpēc es neizmainu savu drānu griezumu, — d'Agilars turpināja, nepievērsdams uzmanības sūtņa piebildei.
