- Noks! Noks, kur tu esi? Dana iesaucās, grozot galvu visos virzienos un pustumsā cenšoties saskatīt labi pazīstamo kofota stāvu. Tomēr, lai kā viņa centās ko ieraudzīt, gaitenī viņa neviena cita neredzēja. "Viņš taču nebūs palicis otrpus gruvešu kaudzes?" Dana ar bažām prātoja. "Nē, pirms iegruvuma, viņš jau bija iegājis kreisajā ejā. Hmm. Bet kur tādā gadījumā esmu es?"
- NOKS! viņa iekliedzās vēlreiz. Pa tukšo un tumšo gaiteni aizklejoja sauciena atbalss, nesatiekot nevienu dzīvu dvēseli.
Viņa pārsteigta tupēja uz grīdas un blisināja acis. "Kā tas var būt?" Dana izmisīgi domāja. "Ko lai tagad iesāk? Kā lai viņu atrod? Kur viņš ir? Vai ar viņu viss ir kārtībā?"
- Te nu bija — "trakāk vairs nevar"! viņa izmisusi nočukstēja, secinot, ka kopā ar sagaru būs nokļuvusi nepareizajā ejā. Pareizā eja, kur, visticamāk, atradās Nokss, bija tik tuvu, bet reizē tik tālu. Viņus šķīra bieza akmens siena, ko cilvēka spēkos nebūtu sagāzt, nedz arī tikt galā ar milzīgo akmens kaudzi, kas aizsprostoja eju.
Raudzīdamās uz šiem nepārvaramajiem šķēršļiem, meitene aiz sirdēstiem neapzināti pielika roku pie sirds. Piepeši viņa aptvēra, ka ir vēl kaut kas, kā trūkst.
- Nolāpīts! viņa iesaucās un sastinga. Medaljons! Arī tā vairs nav!
Pārvarot sāpes, Dana pielēca kājās un sāka pētīt zemi sev apkārt. "Tam kaut kur tepat jābūt!"
- Nolāpīts, nolāpīts! viņa turpināja atkārtot, taustot zemi, vai Medaljona nav kaut kur tuvumā, bet vienīgais, ko viņa uztaustīja, bija saplēstais lukturītis, ko bija pametusi gabalu tālāk, un daudzi akmeņi no ejas griestiem.
- Nolāpīts, nolāpīts!
Dana sadursmes brīdī bija to turējusi rokā, lai uzzinātu, kur doties tālāk. Uzbrūkot sagaram, tas būs viņai izkritis. "Varbūt tas ir aprakts starp akmeņiem?" viņa sev jautāja.
Dana ātri aizkliboja pie akmens kaudzes, cerot ieraudzīt mazo kareklīti tur, bet atrast to starp akmeņiem izskatījās tikpat viegli, kā meklēt adatu siena kaudzē.
- Tas nevar būt, viņa izmisīgi murmināja, paveļot nost pāris akmeņus un cenšoties atsegt dziļākus akmeņu kaudzes slāņus. "Tam vajadzētu būt kaut kur te," viņa sev iegalvoja. "Ko es iesākšu, ja tas neatradīsies? Ko es teikšu Violai un pārējiem? Viņi taču brīdināja, lai no tā nešķiras un nekur nepazaudē. Nē, tas, ko viņi teiks, vēl būtu nieks. Svarīgāk — kā lai es tagad tieku galā ar uzdevumu?"
Kamēr Dana taustījās pa akmeņu kaudzi, kaut kur tuvumā atskanēja klusa rūkoņa. Tā nāca tik negaidīti, ka lika meitenei atlēkt vairākus metrus atpakaļ. Sirds, kas jau tā šķita sitamies pārlieku strauji, nu uzņēma vēl lielāku ātrumu.
Kā izrādījās, sagars vēl joprojām ir dzīvs un, lai arī visai cietis un iespiests akmeņu grēdā, arīdzan gana saniknots.
- Kur tu mūc? pūķis ierēcās, mēģinot atbrīvoties no akmeņu nastas. Nāc atpakaļ! Es tev sadošu! Taču Danai nebija prātā klausīties pūķa pavēlēs. Kamēr sagars vēl nebija sevi atbrīvojis, meitene izmantoja izdevību un steidzīgi aizskrēja tālāk pa gaiteni, taču nu jau bez vienīgās lietas, kas spētu viņu aizvest līdz Cetata guļamistabai — Medaljona. Un, pat ja tas patiešām atradās akmeņu kaudzē, tagad viņa pat gribot nevarētu tam tikt klāt.
"Un Nokss! Kur, pie velna, ir viņš?" Dana, skrienot teciņus, sodījās. "Labi, ka vismaz nazis un soma vēl ir. Lai arī visai saspiesta," viņa piebilda, skeptiski nopētīdama nešļavu, kas savā pašreizējā stāvoklī vairāk atgādināja kopā sašūtu lupatu kaudzi nekā somu.
Gaitenī sagara rēcieni vairs nebija dzirdami, pret gludajām akmens sienām atbalsojās tikai Danas soļi.
Tagad viņa gāja lēnākā solī un turpināja iet, līdz nonāca gluži tādā pašā telpā kā pirmīt, kura sazarojās divos virzienos. Dana apstājās.
- Tā. Pa labi vai pa kreisi? viņa sev vaicāja. Bez Medaljona šis jautājums bija ievērojami sarežģītāks nekā ar to. Atmetusi ilgiem prātojumiem ar roku, viņa uz labu laimi devās pa labi. Pēc brītiņa gan viņa noskaidroja, ka tā nav bijusi pareiza izvēle.
Gaitenis, kurā viņa tikko bija iegriezusies, beidzās ar kaut ko līdzīgu tējas namiņam. Apaļas telpas vidū bija kolonnas, kuras sedza akmens jumtiņš, un uz tā bija uzzīmēti dekoratīvi pūķi. Zem jumtiņa bija paaugstinājums, uz kura stāvēja daudzi veci un sadīrāti spilveni. Kaut kur telpas vidū bija arī maza, brūna māla krūzīte, kura šķita jau gadiem vai pat gadsimtiem stāvējusi tukša.
- Labi, šis noteikti nav pareizais ceļš, Dana secināja un devās atpakaļ pie sazarojuma, kur šoreiz izvēlējās otru eju.
Arī tālāk gaiteņi turpināja gan zaroties, gan līkumot, gan beigties ar strupceļiem. Danai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa jau klaiņo pa šo labirintu, nezinot, vai kaut nedaudz dodas pareizajā virzienā. Arvien vairāk virsū mācās izmisums, un brīžiem meitenei pat šķita, ka viņa riņķo uz vietas. Sāpošie locekļi šķita sveram teju vai tonnu, acis krita ciet aiz noguruma, tomēr viņa piespieda sevi doties tālāk.
