- Ak… Es būtu gribējis redzēt, bet vilka smaka neļāva man no viņa novērsties, Nokss atteica un, ar riebumu atsaukdams atmiņā četrkājaino plēsoņu, nodomāja, ka viss itin viegli būtu varējis izvērsties pavisam citādi — par sliktu viņam pašam.
- Es nejustos pārsteigta, ja mums kādreiz gadītos tur nonākt atkal, sacīja Dana. Es tikai ceru, ka bez Netona klana starpniecības.
- Tur nu es tev piekrītu, Nokss piebilda un nograuza atlikušo kaulu.
Pēc pusdienām abi atgriezās istabiņā, kur atsāka sarunu par klanu — par to, ko tā locekļi varētu būt jau izdarījuši un vai kaut kam no tā varētu būt saistība ar jau zināmām mistērijām.
- Piemēram, pūķu un zvēru karš? Nokss minēja.
- Var jau būt, ka klanā ir arī daži senecīli, kā uzskata Vecais, bet tie tāpat ir tikai pusdzīvnieki, Dana atbildēja. Vai būtu iespējams, ka pūķi un zvēri pakļaujas viņiem?
- Man gan tā nešķiet. Cik nu es pazinu Medimu un cik viņš man bija pastāstījis, tad varēja noprast, ka pūķi pret zvēriem cīnās uz savu roku. Zvēri droši vien tāpat.
- Bet ja nu pazušana, kas notika, kad abas karojošās puses bija nostājušies viena pret otru, noritēja pret viņu pašu gribu?
- Tu patiesi domā, ka tad visi palikušie mierīgi dotos atpakaļ uz savām mītnēm, it kā nekas nebūtu noticis? kofots atbildēja ar pretjautājumu. Danai nebija, ko piebilst. Tas patiesi šķita savādi un neloģiski.
Viņu minējumus pārtrauca klauvējiens, pēc kura pa vecajām durvīm mazajā istabiņā ienāca Prizmo.
- Sveiki! Kā jūties? argeklis apsveicinājās un uzrunāja meiteni.
- Paldies, labi. Kā pašam? viņa atjautāja.
- Biju pārāk satraucies par tevi un par faktu, ka argekļu pilnās alās iedrošinājās tev uzbrukt.
- Tobrīd gan neviena argekļa apkārt nebija, bet fakts paliek fakts.
- Es nesaprotu, kā tas šausmonis varēja tikt līdz Templim. Lielajā zālē taču visu laiku ir daudz argekļu. Nepamanītam tikt garām būtu neiespējami, Prizmo sadrūmis nevarēja saprast. Laikam viņš secināja to pašu, ko vakar Vecais — nekur vairs nav droši.
- Kā viņš vispār varēja tikt iekšā? Prizmo turpināja.
- Vecais kaut ko pateica? Kaut kāda maģijas laušana?
- Es jautāju par tādu iespējamību, Dana atbildēja,
- bet viņš to uzreiz noraidīja, jo šejienes maģija, kas liedz šeit ienākt nepamanītam, esot tik ļoti te "iesūkusies", ka tā nevarētu vienkārši tikt neitralizēta.
- Bet kā tad?
Dana juta, ka negrib atbildēt. Viņa zināja, ka tas, ko viņa grasās teikt, Prizmo ļoti satrauks.
- Vecais uzskata, ka uzbrucējam tikt iekšā būtu varējis palīdzēt kāds, kas jau bija te, meitene visbeidzot izdvesa un nolaida acis. Lai arī viņa neredzēja Prizmo seju, tomēr nebija grūti uzminēt, kāda izteiksme tajās parādījās.
- P-palīdzēja? viņš apstulbis atkārtoja. Bet… ja neskaita jūs abus, kam tika uzbrukts, tad pārējie taču ir tikai argekļi! Nē, tas nevar būt!
"Laikam dzīvošana kopīgā vietā ar teju visiem Uguns zemes argekļiem liek justies kā vienai lielai ģimenei," Dana sprieda. "Un apziņa, ka rokas ir aptraipījis kāds ģimenes loceklis, viņu satriec."
- Vecais nevarēja izdomāt citu iespēju, meitene ar nožēlu piebilda.
- Bet ja nu… stingi lūkojoties uz kādu istabas stūri, Prizmo iesāka, bet tūliņ viņu pārtrauca skaļa, smaga rīboņa, kas kopā ar Prizmo apklusināja arī ierastās čalas aiz durvīm. Zemestrīce argekļu alas drebināja vairākas sekundes, līdz aprimās. No griestiem nobira putekļi, un uz pāris mirkļiem iestājās kapa klusums. Pēc tam balsis ar jaunu joni sāka sasaukties un drudžaini sarunāties. Izklausījās pēc panikas. Tas nebija raksturīgi ierastajām zemestrīcēm, ko radīja zvēri virspusē. Atšķirībā no ierastajām, šī zemestrīce bija daudz spēcīgāka un daudz tuvāk.
Prizmo, Dana un Nokss acumirklī izskrēja no istabiņas, lai noskaidrotu, kas nupat noticis. Tāpat darīja daudzi citi, kas tobrīd atradās ēdnīcā vai citās telpās. Arī no raktuvēm skrēja argekļi, bet šie izskatījās citādi — visi pārbijušies, daži pamatīgi nobērti ar smiltīm, citi ar nobrāzumiem un pat smagākiem ievainojumiem. Cits caur citu argekļi skaļās balsīs nervozi sarunājās un sasaucās, troksnis bija nežēlīgs. Bija grūti saprast kāda teikto, taču no lielā argekļu jūkļa Dana saklausīja pāris vārdus, kas izskaidroja notikušo — raktuves bija iebrukušas.
Lai netiktu samīts, Nokss bija nolēmis nolīst drošākā vietā, un arī Dana pagāja sāņus. Visu šo laiku meitenei bija licies, ka argekļu alās mīt apmēram divi simti argekļu, bet nu, no malas vērojot milzīgo burzmu, viņa par to vairs nebija tik pārliecināta. "Bet varbūt tas ir tieši burzmas dēļ?" viņai ienāca prātā.
Tie, kas nebija savainoti, devās atpakaļ uz raktuvēm, jo, cik varēja saprast, tad tur vēl bija palikuši citi. Troksnis Lielajā gaitenī bija tikpat liels kā Ēdienu svētkos, tikai tagad it nemaz nevaldīja patīkama gaisotne. Ievainotie argekļi tika aizvesti uz ēdnīcu, kur, izvietoti gan uz galdiem, gan krēsliem, uzreiz tika arī aprūpēti.
