Devējs полностью

Luisa Lorija

Devējs

Tuvojās decembris, un Jonam pamazām piezagās bai­les. Nē, tas nav īstais vārds, zēns nodomāja. Bailes tas nozīmē dziļu, nepatīkamu priekšnojautu, ka notiks kas šaušalīgs. Bailes viņš bija izjutis pirms gada, kad nepa­zīstama lidmašīna divas reizes pārlidoja kopienas terito­rijai. Un abas reizes viņš to redzēja. Samiedzis acis pret debesīm, zēns vēroja spīdīgo lidaparātu, ātrumā gandrīz netveramu debesu klajā, palidojam garām un pēc sekun­des izdzirda troksni. Vēl pēc brīža tā pati lidmašīna lidoja otrreiz šoreiz pretējā virzienā.

Vispirms viņu pārņēma apbrīna. Nekad iepriekš viņš lidaparātu tik tuvu nebija redzējis noteikumi liedza pilotiem lidot pāri kopienai. Reizēm, kad kravas lidma­šīnas piegādāja pārtikas kravas un nosēdās uz laukuma, kas atradās pāri upei, bērni ar divriteņiem mēdza joņot līdz pat upes krastam un ar interesi vēroja, kā notiek kravas izkraušana un kā lidmašīna paceļas un aizlido vienmēr virzienā projām no kopienas.

Bet lidmašīna, kas laidās pāri kopienai pirms gada, bija citāda. Tas bija nevis masīvs un apjomīgs kravas lidaparāts, bet gan reaktīvā lidmašīna, spējīga sasniegt lielu ātrumu, ar smailu priekšgalu, kur vieta bija tikai vienam pilotam. Uztraukumā pametis skatu apkārt, Jona pamanīja, ka ari citi gan pieaugušie, gan bērni bija pārtraukuši katrs savu darāmo un apmulsuši gaidīja izskaidrojumu nebijušajam gadījumam, kas viņus bija tā izbiedējis.

Tad atskanēja rīkojums visiem iedzīvotājiem doties uz kādu no tuvākajām ēkām un uzturēties tur. Bez kavē­šanās, griezīgi skanēja balss no skaļruņiem, divriteņus

atstājiet turpat, kur tie ir!

Daudz nedomājot, Jona paklausīgi pameta divriteni uz ietves pie savas ģimenes mājvietas. Abi vecāki jopro­jām bija darbā, un jaunākā māsiņa Lilī atradās bērnu aprūpes centrā, kur viņa, kā parasti, pavadīja laiku pēc skolas.

Uz ielas nebija neviena cilvēka zēns, lūkodamies ārā pa logu, kas atradās ielas pusē, nevienu neredzēja: ne pēcpusdienas maiņā vienmēr aizņemtos ielas tīrītā­jus, ne ainavu labiekārtošanas darbiniekus, ne arī pārti­kas piegādātājus, kas parasti šajā dienas laikā pārpildīja kopienas ielas. Visapkārt mētājās pamesti divriteņi vie­nam no apgāztajiem braucamajiem vēl joprojām griezās ritenis.

Tad gan Jona bija jutis bailes. Viss iekšā sagriezās, ieraugot savu kopienu tik klusu un nogaidošu. Zēnu pār­ņēma trīsas.

Tomēr nekas nenotika. Pagāja vairākas minūtes, un skaļruņi mierinošā un mazāk steidzīgā balsī paskaidroja, ka mācību pilotam gadījies misēklis nepareizi nolasītas instrukcijas un aplam izpildīts pagrieziens. Pirms pilota kļūda tika pamanīta, viņš bija izmisīgi mēģinājis nokļūt atpakaļ.

Pats par sevi saprotams, ka pilots nekavējoties tiks atbrīvots, pēc īsa klusuma brīža balss piebilda. Pēdējais paziņojums izskanēja mazliet ironiskā tonī, it kā ziņotā­jam tas liktos uzjautrinoši; un Jona pasmaidīja, lai gan zināja, cik nopietns un pat ļaunu vēstījošs bija šāds pazi­ņojums. Kopienai joprojām noderīgam iedzīvotājam tikt atbrīvotam no kopienas nolīmēja negrozāmu lēmumu tas bija briesmīgs sods, neizsakāma neveiksme.

Pat bērni saņēma rājienu, ja spēlējoties it kā pa jokam izmantoja šo vārdu, izsakot dzēlīgas piezīmes par neveik­lāku biedru, kas nebija noķēris bumbu vai arī pakritis skrējiena brīdī. Arī Jonam tā reiz gadījās; savam labāka­jam draugam zēns bija uzsaucis: "Nu, viss, Ašer! Tu esi atbrīvots!", kad Ašera neizveicības dēļ viņu komanda bija zaudējusi spēli. Tiesnesis Jonu bija pasaucis no laukuma uz īsu, bet ārkārtīgi nopietnu sarunu. Zēns, samulsis un vainīgs juzdamies, ar nokārtu galvu noklausījās rājienu un pēc spēles Ašeram atvainojās.

Minot divriteņa pedāļus gar upes krastu ceļā uz mā­jām, Jona domāja par gandrīz taustāmajām bailēm, kas viņu bija pārņēmušas toreiz, ieraugot svešās lidmašīnas ievilktās svītras debesīs. Tagad, gaidot decembri, sajūta nebija gluži tāda pati. Bija jāsameklē īstais vārds, lai to aprakstītu.

Pret valodu Jona izturējās uzmanīgi. Ne tā kā draugs Ašers, kurš runāja ātri un reizēm neskaidri, pīdams kopā un īsinādams vārdus un frāzes reizēm līdz nepazīšanai, un bieži vien tas izklausījās smieklīgi.

Pie sevis pasmīnot, zēns atcerējās, ka kādu rītu Ašers bija ietraucies klasē, kā parasti ar novēlošanos -, bez elpas ieklupdams telpā tieši rīta himnas laikā. Kad klasesbiedri pēc patriotiskās himnas ieņēma savas vie­tas, Ašers palika stāvam kājās, lai, sekojot instrukcijai, skaļi izteiktu atvainošanos.

-    Atvainojos par neērtībām, ko esmu radījis klases­biedriem, Ašers, vēl joprojām aizelsies, steidzīgi nobēra standarta atvainošanās frāzi.

Skolotājs un klase pacietīgi gaidīja, ko viņš minēs kā kavējuma iemeslu. Visi skolēni smīnēja jau agrāk viņi neskaitāmas reizes bija dzirdējuši Ašera aizbildinājumus.

-     Es izgāju no mājām noteiktajā laikā, bet tad, ejot garām zivju audzētavai, ievēroju, kā darbinieki velk ārā lašus. Tos apskatot, man gadījās uzķerties… Atvainojos klasesbiedriem, Ašers noslēdza atvainošanās runu. Ar rokām nogludinājis saburzīto tuniku, zēns apsēdās savā vietā.