V. RočestereDIVAS SFINKSASROMĀNSRīga «Vieda»LATVIJAS EKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGADS
V. Ročestere
DIVAS SFINKSAS
ROMĀNS
Rīga «Vieda»
LATVIJAS EKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGADS
Vienā no Memfisas kvartāliem, tālu projām no senās galvaspilsētas pārapdzīvotā centra, liela dārza ieskauts, slējās skaists nams. Tas bija uzcelts pašā Nīlas krastā uz mākslīga paugura, no kura pavērās krāšņs skats uz pretējo krastu un kuģu izraibināto upi. No terases, ko ieskāva margas, bija redzams «Baltais cietoksnis», kas pacēlās pāri pilsētai, — tā dievnami, pilis un obeliski rietošās saules staros laistījās zeltā un purpurā.
Aiz mājas, blakus dārzam, atradās liels palmu un vīģeskoku ieskauts pagalms, kas acīmredzot tika izmantots kā tēlnieka darbnīca. Par to liecināja visapkārt izmētātie granīta, māla un bazalta bluķi, sasistās statujas un daži jau pabeigti darbi, kas bija novietoti zem nojumes. Pagalma vidū uz augstiem melna bazalta pjedestāliem atradās divas sfmksas, bet to priekšā uz saliekamās taburetes sēdēja pats mākslinieks, kas acīmredzot tikko bija pabeidzis savu darbu.
Tas bija vēl jauns cilvēks — viņam varēja būt gadu trīsdesmit. Spilgts ēģiptieša tips — slaids, kalsnējs. Viņa bronzas krāsas seja ar lielajām melnajām, samtainajām acīm, smalkajiem pareizajiem vaibstiem un biezajām, gandrīz kopā saaugušajām uzacīm izstaroja enerģiju; mazā, skaisti veidotā mute ar tikko jaušami nolaistajiem lūpu kaktiņiem radīja mazliet pašapzinīgu izteiksmi, bet viegli uzkumpušā deguna platās, kustīgās nāsis liecināja par dedzīgu, kaislīgu raksturu.
Tobrīd viņš bija aizsapņojies, un viņa skatiens klīda tālumā. Viņš līdzinājās brīnišķai jauna dieva statujai.
Beidzot tēlnieks piecēlās un ar sajūsmu uzlūkoja sfinksas. Tas bija lielisks darbs. Skulptūras pārsteidza ar neparasti bagātīgo apdari: to galvas rotāja klafti no emaljas plāksnītēm — vienai baltās mijās ar zilām un zelta, otrai — ar zaļām un zelta plāksnītēm, bet pieres greznoja lotosa ziedi — zili un sārti. Ziedlapiņas bija tik maigas un smalki veidotas un zeltītās auglenīcas tik lokanas, ka ziedus varētu noturēt arī par īstiem.
Vienas sfinksas sejā varēja saskatīt paša mākslinieka vaibstus, bet otrai bija izcili skaistas sievietes seja. Statuju lūpas bija viegli iekrāsotas, acu vietā vienai bija iestrādāti safīri, otrai — smaragdi. Dārgakmeņu mirdzums un caurspīdīgums piešķīra akmens veidojumiem neparastu dzīvīgumu un kaut ko dēmonisku. Kada veidā granīts bija noklāts ar emalju un kā pie krāsainajām plāksnītēm bija piestiprināti lotosa ziedi — tas bija mākslinieka noslēpums, un šis mākslinieks ar lepnu, pašapzinīgu smaidu tīksminājās par savu veikumu.
Kaut gan skulptūras likās pati pilnība, senajam ēģiptietim būtu ne mazums iebildumu: pirms dažiem gadsimtiem šāds izpildījums uzslavas vietā būtu sagādājis māksliniekam bargu sodu.
Ēģiptē māksla bija pakļauta nemainīgiem, svētiem likumiem, no kuriem nedrīkstēja atkāpties, lai netiktu apsūdzēts zaimošanā. Poza, locekļu izmēri un ornamenti — viss bija precīzi paredzēts un noteikts.
Abu sfinksu veidojumā visi šie svētie kanoni bija lielā mērā pārkāpti. Gan graciozajās, nepiespiestajās pozās, gan ornamentos jautās kas cits — šķita, ka ir izlauzusies jaunas, varenas un brīvas mākslas svaigā elpa. Un šī māksla būtiski atšķīrās no novecojušajiem, sastingušajiem «svētajiem» paraugiem.
Tajā laikā, uz kuru attiecas mūsu stāsts, mākslinieks jau bez bailēm varēja atļauties šādas vaļības. Ēģiptē valdīja Amess II (Amaziss Hērodots). Viņš bija grieķu draugs, aizstāvēja ārzemniekus un atbalstīja viņu mākslu un rūpalus. Viņš kaismīgi vēlējās, lai jaunais, dzīvesspēka pārpilnais Hellādas ģēnijs ar grieķu ieceļotāju starpniecību ietekmētu Ēģiptes diženo, taču jau vecīgo civilizāciju un iepludinātu t^jā jaunu dzīvības spēku.
Pats faraons bija apprecējis grieķieti Ladiki. Viņa labvēlīgā attieksme pret joniešu un kariešu apmetnēm, kas bija izveidojušās Nīlas krastā Psammetiha I valdīšanas laikā, vilināja aizvien jaunus un jaunus emigrantus. Viņu skaits pieauga tiktāl, ka pirms dažiem gadiem Amess II bija pārvietojis kādus divsimt tūkstošus ieceļotāju uz Memfisu un tās tuvāko apkaimi, lai gan tas izraisīja ēģiptiešu neapmierinātību. Saprotams, ka šādos apstākļos tēlnieks varēja droši iedvesmoties no grieķu paraugiem, nebaidoties, ka senatnes aizstāvji varētu viņu par to vajāt.
Bija jau kļuvis par paradumu sūtīt vietējo iedzīvotāju bērnus pie kolonistiem apgūt grieķu valodu, mākslu un arodus. Arī Rameri — tā sauca jauno mākslinieku — vairākus gadus bija pavadījis doriešu tēlnieka darbnīcā un uztvēris mākslas jauno garu, taču tas nebūt netraucēja viņam savā dvēselē palikt īstenam ēģiptietim — fanātiķim, kurš pielūdz tēvu seno reliģiju, un sirds dziļumos pat just naidu pret svešzemniekiem, kurus viņš uzskatīja par ienaidniekiem un savas zemes postu.
