"Varējām, vajadzēja, kas būtu, ja būtu… tas neko nemaina," Mets teica, uzsprauzdams uz kamīna dakšas maizes šķēli un tuvinādams to liesmai.
"Zini, mums ir tosters," Zaks rādīja, pētīdams Meta pasniegto pārogļojušos maizes šķēli. "Tas ir efektīvāks, un maize arī nesadeg." Viņš nolika šķēli uz krēsla paroceņa.
"Bet tieši tas jau ir tas labākais," Ema teica, paņemdama no brāļa apsvilušo maizi. "Mēs ar mammu Londonas dzīvoklī tā bieži cepām maizi."
Kur tagad bija viņu mamma? Drošībā? Vai viņi vēl kādreiz viņu ieraudzīs? Izskatījās, ka, sprauzdams uz dakšas kārtējo šķēli, Mets cenšas par to nedomāt.
Zaks pievilka krēslu tuvāk ugunij. Lai gan pēcpusdiena pēc rīta vētras bija silta, Abatijā bija mitrs un drēgns. "Ja sakvojāžu būtu atradis tētis, viņš noteikti mums kaut ko teiktu."
"Varbūt," Ema novilka. "Ja vien viņš tajā neatrada ko tādu, ko negrib mums rādīt vai negrib, lai mēs par to zinām."
Mets grauza apdegušo maizi. "Esmu pārliecināts, ja Saimons būtu atradis sakvojāžu," viņš teica starp kumosiem, "viņš noteikti izstāstītu, kas tajā iekšā."
"Kas tad to paņēma?" Ema jautāja, ieritinādamās dīvānā un uzvilkdama uz kājām segu.
"Varbūt Mara?" Zaks rādīja.
Dvīņi skeptiski skatījās uz viņu.
"Saprotu, mēs negribam domāt, ka viņa no mums kaut ko slēpj, bet…"
"Ja tu tā domā," Ema teica, apturēdama Zaka zibošās rokas, "Džīnija arī nebrauca mums līdzi. Arī viņa varēja paņemt sakvojāžu."
Mets atkrita dīvānā blakus Emai, bet Zaks piecēlās no krēsla. "Mēs varētu vismaz aiziet uz Maras istabu un pameklēt, lai sirds mierīga," viņš rādīja.
"Tagad?"
"Kāpēc ne? Ja sakvojāžs ir pie viņas, tad tikai guļamistabā vai studijā. Viņa vēl nav atgriezusies no tikšanās ar policiju un muklājā iestigušo pāri."
"Neesmu pārliecināts, ka gribu šovakar vēl kaut ko slepus okšķerēt," Mets teica.
"Es arī," sacīja Ema, ieritinādamās dziļāk dīvānā ar Greisas Forteskjū dienasgrāmatu rokā.
Zaks negribīgi mainīja tematu. Viņš atvēra klēpjdatoru, lai gan aizliegums lietot datoru vēl nebija atcelts, un iejautājās: "Kā jūs domājat, kas notiks ar Tenānu un Bleiku?"
"Varbūt viņus nosūtīs atpakaļ uz Londonu par ielaušanos svešā īpašumā." Enerģijas uzplūdā Mets pārlēkšoja pāri istabai un pārlēca dīvāna atzveltnei, gandrīz trāpīdams Ernai pa galvu. Viņa iegāza brālim ar grāmatu.
" Vai zini, šī nav vienīgā sēdvieta."
"Varbūt, bet vienīgā, no kuras varu tevi kaitināt."
Nelikdamies zinis par dvīņiem, Zaks iegrima datorā, bet tad Emas grāmata pēkšņi pārlidoja pāri istabai un trāpīja viņam pa plecu. Viņš pacēla acis un ieraudzīja, ka dvīņi stāv pie viesistabas durvīm ar lukturīšiem rokā.
"Mēs pārdomājām. Iesim pārmeklēt Maras istabu. Tu nāksi?"
Zēni Maras istabā bija ciemojušies retāk nekā Ema un aizmirsuši, cik tā bija izsmalcināta un pieblīvēta.
Galvenā mēbele bija plata gulta ar baldahīnu un sulīgi sarkanu samta pārklāju, un neskaitāmiem izšūtiem spilveniem. Tuvāk logam bija atpūtas stūrītis ar diviem cietiem krēsliem, šauru dīvānu ar augstu atzveltni un apaļu sarkankoka galdiņu. Vienu sienu klāja gleznas apzeltītos rāmjos gan milzīgas, gan miniatūras, vairākas vizēja animare mākslas darbiem raksturīgajā maigajā gaismā. Divi lieli drēbju skapji stāvēja kā sargi katrā vannasistabas durvju pusē, bet dibensienas vidū bija novietots sekretārs ar daudziem dokumentu nodalījumiem.
"Emai laimējies, jo pieteicās stāvēt sardzē," Mets teica. "Mums te paies vairākas stundas."
Vispirms zēni ķērās pie skapjiem, domādami, ja Mara tiešām paslēpusi sakvojāžu, tad pietiekami dziļā vietā. Mets izvēlējās skapi kreisajā pusē, Zaks labajā. Viņi vēl īsti nebija sākuši meklēt, kad Zaks ieķiķinājās.
"Priecājos, ka tevi tas uzjautrina," Mets noņurdēja. "Vairāk džinsu pāru esmu redzējis tikai universālveikalā."
"Ema nevarētu šajā istabā gulēt."
"Kāpēc?"
Zaks iesmējās. "Ikreiz aizmiegot viņa pārvērstu šo skapju
saturu par "Skaistules un briesmoņa" tēliem."
"Koncentrējies, Zak. Mēģini kaut piecas minūtes nedomāt par Emu, labi?"
Met, kas notiek? Vai kaut ko atradātf
Pagaidām neko.
Samierinājies ar faktu, ka ne viens, ne otrs nespēs pat piecas minūtes izmest Emu no prāta, Mets atgriezās pie sava skapja. Taču abos skapjos bija tikai Maras drēbes.
"Mēs te esam pārāk ilgi," Zaks rādīja. "Sakvojāža te nav. Jāiet prom."
Taču, pagriezies uz promiešanu, Zaks pamanīja, ka gultas bagātīgi izrotātās kājas īsti nebalstās pret grīdu. Viņš pamāja Metam.
"Pagultē! Viņai nebija daudz laika no sakvojāža atrašanas līdz brīdim, kad bija jābrauc tikt galā ar policiju un Bleiku un Tenānu muklājā. Varbūt visvienkāršākā paslēptuve izrādījās pagulte."
Mets pacēla smago brokāta pārklāju un paskatījās zem gultas. Viņš pamanīja vienīgi plakanu koka kasti, pārāk mazu, lai paslēptu tajā sakvojāžu. Tomēr viņš pasniedzās un izvilka to laukā.
Kastē bija polsterēta aploksne ar vārdu un adresi.
Mets iestūma iepakojuma kasti atpakaļ pagultē. "Kāpēc Mara glabā paciņu, kas adresēta mums?" viņš jautāja. Mets aplūkoja pastmarku un zīmogu. Vēstule bija izsūtīta no Nacionālās galerijas dienā, kad viņi no Londonas ieradās salā.
