Toms Kreicbergs Dubultnieki un citi stāstiMammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls ; Gaidot Piekto ; Tiešais reiss uz Parīzi ar pirmās klases pūķi ; Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte ; Metro meiteņu dimensija ; Ar sveicieniem no Virdžīnijas ; Viņa jaunu dienu zombijs ; Atkal palikt vieniem ; Domājošas sievietes muļķu pulks ; Lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs ; Deja, apsēstā ; Sandra spēlē čuguna vīram ; Dubultnieki"Mainīgās pasaules mainīgā uztvere kur iespēja dalīties apziņā ar citu personu otrā pasaules malā noved pie atklāsmes, ka tavs alterego ir terorists, kur mākslīgi radīta Īkstīte dzīvo tējkannā un cer gūt sava radītāja mīlestību, kur pūķis visu mūžu sapņo aizlidot uz Parīzi, kur zēna bērnības sapnis medīt zombijus saglabājas arī tad, kad zombiji vairs atrodami tikai zoodārzā…Kreicberga vīziju skaudrais reālisms mijas ar romantisku fantāziju bez — sentimentāla salkanuma. Augstākās raudzes nacionālā fantastika."Imants BelogrīvsNo angļu valodas tulkojis Ingus JostsNoskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lvToms Kreicbergs (1985) a.k.a. Tom Crosshili savus pirmos panākumus rakstniecībā guva ASV, kur 2009. gadā uzvarēja prestižajā fantastikas īsprozas konkursā "VVritersof the Future".Toms ir dzimis Rīgā, bet pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas beigšanas devies uz ASV, kur ieguva bakalaura grādu fizikā Rīdauniversitātē Portlendā. Pirmos stāstus angļu valodā Toms sāka rakstīt 12 gadu vecumā. Krājums "Dubultnieki un citi stāsti" ir autora pirmā publikācija latviešu valodā.Toms Kreicbergs ir izcils jaunais rakstnieks ar spēcīgu nākotnes vīziju. Es nopietni uzskatu, ka viņš kļūs par vienu no šīs desmitgades ievērojamākajiem rakstniekiem.Deivids Fārlands, Hugo un Nebula godalgu laureāts, 1987. gada konkursa Writers of the Future zelta medaļas ieguvējsKreicbergs talantīgi ievij spēcīgas, patiesas cilvēciskās emocijas stāstos par sarežģītām tehnoloģijām un zinātnes brīnumiem. Un tas tiek paveikts ar tādu vieglumu! Šī ir klasiska zinātniskā fantastika ar dvēseli.N. K. Džeimisina, Hugo un Nebula godalgu kandidāteKreicberga vīziju skaudrais reālisms mijas ar romantisku fantāziju bez sentimentāla salkanuma. Augstākās raudzes nacionālā fantastika pēdējās desmitgadēs gan žanra baudītājiem, gan jaunpienācējiem.Imants BelogrivsApgāds Zvaigzne ABC
Toms Kreicbergs
Dubultnieki un citi stāsti
.
Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls. Es esmu pilī, kurā dzīvo rūķi! Kad tu teici, ka daktere Olga maksātu daudzus rubļus zēnam, kurš viņai palīdzētu, man bija bail, bet neatzinos. Es negribēju būt savtīgs, jo ar rubļiem tu varēsi samaksāt par slimnīcu, lai atkal būtu vesela. Tagad es priecājos, ka tomēr atbraucu.
Daktere Olga teica, lai es uzrakstu vēstulē visu, kas te notiek, tad tu varēsi izlasīt un tev nebūs jāuztraucas. Bildes gan mēs nevaram aizsūtīt, jo rūķiem nav fotoaparātu (jocīgi tie rūķi), tāpēc es visu aprakstīšu.
Es aizmigu dakteres Olgas lielajā istabā tur, sarkanajā universitātes ēkā blakus botāniskajam dārzam. Galvā man bija ķivere ar visādiem vadiem. Visapkārt ņirbēja gaismiņas un skanēja dažādi trokšņi kā tajā spēlē, ko Dimam uzdāvināja viņa tētis, tu vēl teici, ka nevaram to nopirkt, jo mums nav ne tēta, ne rubļu. Tad gaismas apdzisa, un es jau biju pilī.
Šeit nemaz neizskatās kā Maskavā, ja nu vienīgi kā Sarkanajā laukumā. Te ir akmens gaiteņi un smuki torņi ar jumtiem kā lielām sēnēm, un vēl liela zāle ar stikla griestiem kad satumst, tur var redzēt zvaigznes.
Rūķi mitinās pagrabā. Viņi ir mazi, zaļi un valkā lielas, pūkainas cepures, uz kurām rakstīti viņu vārdi,
piemēram, RLS 1, RLS 2, RLS 3 tas nozīmējot rūķisko lietotāja sakāmi. Es lūdzu, lai viņi iedod man kaut ko ēdamu, taču rūķi mani diez ko labi nesaprata, tikai lēkāja apkārt un dziedāja dziesmas. Manuprāt, Suļiks ir prātīgāks par viņiem.
Ak jā, Suļiks ir šeit! Daktere Olga ari viņam uzmauca galvā ķiveri. Sākumā viņš baidījās no rūķiem, bet tagad viņš uz šiem ļoti skaļi rej. Mēs atradām viņam skrienamvietu ar zāli un ūdeni. Es izstāstīju dakterei Olgai par liepu aiz mūsu mājas, pie kuras Suļiks labprāt aprok kaulus, un daktere ielika liepu viņa skrienamvietā. Viņam tas patīk.
Daktere Olga netiek uz šejieni, bet viņa reizēm runājas ar mums. Viņas seja izspiežas no pils sienas, it kā akmens būtu mīksts un kustīgs kā plastilīns. Daktere vēl nav izstāstījusi, kas man būs jādara, bet es apsolos strādāt ļoti cītīgi!!!!!
Žeņa (tavs dēls)
Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls.
Mēs esam izsalkuši. Man nav tik traki, bet Suļiks smilkst un velk vēderu pa zemi.
Daktere Olga teica, ka kaut kur pilī ir ēdamvieta un mūsu uzdevums ir to atrast, bet mums tas nekādi neizdodas, jo ejas starp vietām visu laiku mainās. Ja mēs apejam riņķi apkārt pilij, mums vajadzētu nonākt tur, kur sākām, bet mēs nonākam citur. Ja sākam gulēšanas vietā, nonākam skrienamvietā. Sākam skrienamvietā,
nonākam lielajā zālē. Gluži kā toreiz, kad es apmaldījos Izmailovas parkā un tu teici, ka es esot stulbs, jo ikviens taču var paskatīties uz norādēm. Tikai te nekādu norāžu nav.
Daktere Olga mums nepalīdz. Viņa apgalvo ja es vingrināšu prātu, lai atrastu ceļu no gulēšanas vietas uz ēdamvietu un no ēdamvietas uz gulēšanas vietu, tad spēšu atrast dārgumu vietu. Es viņai vaicāju, kas tā tāda par dārgumu vietu, bet daktere man nesaka. Es ceru, ka vismaz viņa mani neuzskata par stulbu. Bet varbūt es patiešām esmu stulbs. Varbūt Suļiks nedabū ēst tāpēc, ka neesmu gana apķērīgs.
Žeņa (tavs dēls)
Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls.
Suļiks atrada ēdamvietu! Mēs bijām lielajā zālē, un viņš aizbēga no manis gluži kā karnevālā ar spoguļiem bija daudzi Suļiki, un katrs skrēja uz savu pusi. Viņš ierē- <
jās, atskrēja atpakaļ un parāva mani aiz biksēm, tikai viens Suļiks. Kad es mēģināju viņam sekot, atkal parādījās daudzi Suļiki, un es nezināju, kurš ir īstais. Tad viņš man atnesa banānu un es biju ļoti priecīgs, jo atcerējos to reizi, kad dabūju banānu dzimšanas dienā. Bet, pirms es paguvu to apēst, uzradās rūķi un atņēma man banānu. Es skriešus metos viņiem pakaļ, bet rūķi skrien ļoti ātri.
Es to izstāstīju dakterei Olgai, bet viņa teica, ka man jābūt izmanīgākam. Galu galā man ir tikai astoņi gadi
un manām rieviņām vajadzētu būt svaigākām. Atrast ēdamo nevar būt tik grūti, ja jau pat Suļiks to spēj.
Daktere Olga nepazīst Suļiku. Viņš ir ļoti gudrs suns. Es nespēju viņu uzvarēt paslēpēs, pat ja spēlēju atvērtām acīm. Kad es skatos, kā viņš skrien projām, tad apkārt ir daudzi Suļiki, tāpēc skatīšanās nelīdz. Bet, kad es viņu kaut kur ieraugu un dodos ķert, es nespēju uzminēt, uz kuru pusi un cik ātri viņš skrien.
Rūķi visu to vēro, smejas un skandē: “Hei-zen-berg! Hei-zen-berg! Hei-zen-berg!” Taču es nedusmojos uz viņiem. Mans Suļiks ir gudrāks par mani.
Man vēl arvien gribas ēst.
Žeņa (tavs dēls)
P.S. Mammu, vai tu tiki uz slimnīcu? Vai tev ir labāk?
Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls.
Man ir bail. Rūķi spiež mani spēlēt spēli, un, ja es zaudēju, viņi man sit. Man ļoti sāp! Suļiks mēģina mani aizsargāt, bet tad rūķi sit arī Suļiku. Un daktere Olga nenāk, kad es viņu saucu.
