Viņš piecēlās un dažos labi izvēlētos teikumos ar vieglu ironijas pieskaņu iepazīstināja sapulcējušos ar Ernestu. Pievēršot viņu uzmanību šim sociālajam reformatoram un strādnieku šķiras pārstāvim, pulkvedis van Džilberts bija rotaļīgi zobgalīgs, un klausītāji smīnēja. Tas mani kaitināja, un es pametu acis uz Ernestu, bet viņa izskats mani nokaitināja vēl vairāk. Sķitās, viņš neņem ļaunā rafinēto izzobošanu. Pat vēl ļaunāk — šķītās, ka viņš to nemaz nemana. Viņš sēdēja stīvi pieklājīgs un miegains. Viņš patiešām izskatījās aprobežots. Uz mirkli man pazibēja doma: ja nu šo varas un prāta pārstāvju impozantā klātbūtne iedvesusi vmam bijību? Tad es pasmaidīju. Mani apmuļķot viņš nevarēja, tomēr citus viņš bija apmuļķojis — kā nupat mis Brentvudu, kura apsēdās pirmajā rindā un šad un tad pavērās pret kādu savu domu biedru, un atzinīgi pasmaidīja par tā piezīmēm.
Kad pulkvedis van Džilberts bija beidzis, Ernests piecēlās un saka savu runu. Viņš iesāka klusā balsī, rātni un atturīgi, un visa viņa būtne pauda biklumu. Viņš runāja par savu izcelšanos no strādnieku šķiras, par savas apkārtnes netīrību un postu, kur miesa un gars vienādā Mierā cieš badu un mokas. Viņš attēloja savus centienus un ideālus un to iedomāto paradīzi, kur dzīvo augstākās aprindas.
Viņš sacīja:
— Es zināju, ka tur valda pašaizliedzība, tīras un cēlas domas, drosmīgs prāts. Es zināju to visu, jo lasīju «Jūrmalas bibliotēkas»
Turpinājumā viņš attēloja savu dzīvi fabrikā, mācekļa gadus kalvē un iepazīšanos ar sociālistiem. To vidū viņš teicās atradis cilvēkus ar asu prātu un lieliskām gara dāvanām, evaņģēlija sludinātājus, kas izstumti, jo to kristiānisms bijis par plašu jebkurai mamona pielūdzēju sektai, un profesorus, kas nav gribējuši, lai valdošā šķira tos samaļ savas kastas gara dzirnakmeņos. Sociālisti esot revolucionāri, tā viņš sacīja, kas cenšoties gāzt tagadējo aplamo sabiedrību, tie esot spējīgi radīt saprātīgu nākotnes sabiedrību. Viņš vēl daudz ko sacīja, ko visu nemaz nevar uzrakstīt, bet es nekad neaizmirsīšu, kā viņš aprakstīja revolucionāru dzīvi. Viņa atturība izgaisa, balss kļuva stingra un noteikta, tā kvēloja viņa ugunī, un viņa ugunī kvēloja arī doma,s, ko viņš ietērpa vārdos. Viņš sacīja:
— Revolucionāru vidū es sastapu gaišu ticību cilvēcei, liesmainu ideālismu, viscēlāko pašaizliedzību, cildenumu un pašuzupurēšanos — visas lieliskākās, izcilākās gara īpašības. Te dzīve bija skaidra, cēla un moža. Es nācu saskarē ar dižām dvēselēm, kuru miesa un gars pacēlās pāri dolāriem un centiem, kurām izsalkušu priekšpilsētas bērnu vārgie vaidi nozīmēja vairāk nekā visa greznība un cenšanās pēc komerciālas ekspansijas un pasaules kundzības. Ap mani bija cēli mērķi un varonīgas jūtas, ap mani dienu un nakti bija saules un zvaigžņu mirdzums, uguns un rasa, un manu acu priekšā vienmēr pacēlās degošs un liesmojošs svētais Grāls, paša Kristus Grāls, Kristus, kas ir silti cilvēcīgs, ilgi cietis un pārestību mocīts, bet beigās atbrīvots un glābts. — Un atkal, kā jau agrāk, es redzēju Ernestu apskaidrotu savā priekšā. Viņa piere izstaroja dievišķumu, kas viņā slēpās, un vēl jo spožāk mirdzēja viņa acis šinī staru vainagā, kas viņu ietērpa it kā vizmā. Bet pārējie neredzēja šo staru vainagu, un es nodomāju, ka varbūt asaras, kas man lija aiz mīlas un prieka, aptumšojušas manas acis. Vismaz misters Viksons, kas sēdēja aiz manis, bija pilnīgi vienaldzīgs, jo es dzirdēju viņu skaļi un ņirdzīgi nosakām: — Utopija.
Ernests stāstīja par savu augšupeju sabiedrībā, kamēr viņš beidzot nācis saskarē ar augstāko slāņu pārstāvjiem un nostājies līdzās vīriem, kas ieņēmuši augstus posteņus. Tad sākusies viņa vilšanās, un šo vilšanos viņš attēloja tādiem vārdiem, kas nebija visai glaimojoši viņa klausītājiem. Viņu mācis apkārtnes zemiskums, dzīve vairs nav šķitusi daiļa un jauka. Viņš bijis sašutis par savtīgumu, ar ko viņš sadūries, un vēl vairāk viņu pārsteidzis garīgu interešu trūkums. Pēc iepazīšanās ar revolucionāriem viņu satriecis valdošās šķiras gara trulums. Pie tam viņš atklājis, ka viņi visi, vīrieši un sievietes, par spīti savām krāšņajām baznīcām un labi atalgotajiem garīdzniekiem, bijuši vienīgi materiālā labuma meklētāji. Viņi gan piemīlīgi pļāpājuši par sīkiem ideāliem un tikpat sīku morāli, bet tomēr viņu dzīve pašos pamatos bijusi mantas raušana. Un viņi nav pazinuši nekādu patiesu morāli, to, ko Kristus sludinājis un ko tagad vairs nesludina.
