Ticiet man, stāvoklis ir nopietns. Šis lācis izstiepj šodien savus nagus, lai saplosītu mūs. Viņš sacīja, ka Savienotajās Valstīs ir pusotra miljona revolucionāru. Tas ir fakts. Viņš sacīja, ka šo cilvēku nolūks ir atņemt mums mūsu kundzību, mūsu pilis un visu mūsu godību. Arī tas ir fakts. Pārgrozības, lielas pārgrozības sabiedrībā ir gaidāmas, bet varbūt tās nebūs tās, ko lācis paredz. Lācis sacīja, ka viņš saplosīs mūs. Bet ja nu mēs saplosām lāci?
Telpā sacēlās balsu dūkoņa, un visi pamāja cits citam saprazdamies un apņēmīgi. Viņu sejas bija kļuvušas skarbas. Tie bija karotāji, tas bija skaidrs.
— Bet ar vārdiem mēs lāci neuzveiksim, — misters Viksons turpināja dzestri un bezkaislīgi. — Mēs viņu medīsim. Mēs neatbildēsim viņam ar vārdiem. Mēs savu atbildi dosim ar svinu. Mums ir vara. To neviens nenoliegs. Un ar šīs varas palīdzību mēs paliksim neuzvarami.
Viņš pēkšņi pievērsās Ernestam. Šis mirklis bija dramatisks.
— Tāda ir mūsu atbilde. Mēs nešķiedīsim veltīgi vārdus. Ja jūs izstiepsiet savas daudzinātās stiprās rokas pēc mūsu pilīm un visas mūsu godības, mēs jums pierādīsim, ko nozīmē spēks. Granātu un šrapneļu rēcieni, automātu sprakšķi būs mūsu atbilde.
— Esmu saņēmis atbildi, — Ernests mierīgi noteica. — Tā bija vienīgā iespējamā atbilde. Vara. Tas ir, ko mēs sludinām strādnieku šķirai. Mēs zinām un mēs zinām no rūgtiem piedzīvojumiem, ka jūs neaizkustinās nekāda lūgšanās pēc tiesībām, taisnības un cilvēcības. Jūsu sirdis ir tikpat cietas kā jūsu papēži, kas samin trūcīgos. Tāpēc mēs sludinām varu. Ar mūsu balsošanas tiesību varu mēs jums vēlēšanu dienā atņemsim kundzību.
— Un, ja nu jums vēlēšanu dienā ir pārsvars, noteikts pārsvars, — misters Viksons viņu pārtrauca, — bet mēs
• Lai parādītu tālaika uzskatus, sekojošā definīcija paņemta no «Ciniķa vārdnīcas» (1906. g.), kuras autors ir Ambrozs Bīrss, savā laikā plaši pazīstams un nelabojams mizantrops. «Karteča, liet. v., siev. dz. Arguments, ko nākotne gatavo par atbildi uz Amerikas sociālistu prasībām.» atsakāmies nodot jums to varu, ko jūs esat iekarojuši pie vēlēšanu urnas?
— Arī to mēs esam apsvēruši, — Ernests atbildēja, - un savu atbildi mēs jums dosim ar svinu. Jūs nosaucat varu par karalisku vārdu. Ļoti labi. Lai tā paliek. Un tanī dienā, kad mēs būsim iekarojuši uzvaru pie vēlēšanu urnām un jūs atteiksieties nodot mums vadību, ko mēs būsim ieguvuši konstitucionālā un miera ceļā, — ja Jūs vēlaties zināt, ko mēs tad darīsim, tad, es saku, mēs atbildēsim jums: mūsu atbilde būs granātu un šrapneļu iecieni un automātu sprakšķi.
Jūs neizbēgsiet no mums. Tas ir taisnība, ka jūs esat vēsturi pareizi lasījuši. Tas ir taisnība, ka darbaļaudis gulējuši pīšļos kopš vēstures sākuma. Un tāpat taisnība ir tas, ka darbaļaudis paliks pīšļos, kamēr jums un jūsējiem, un jūsu pēcnācējiem piederēs vara. Es piekrītu jums. Es piekrītu visam, ko jūs sacījāt. Vara visu izšķirs — tāpat kā līdz šim. Šī ir šķiru cīņa. Tāpat kā jūsu šķira uzveica feodālo aristokrātiju, tāpat jūs uzveiks mana šķira, strādnieku šķira. Ja jūs protat lasīt savu bioloģiju un socioloģiju tikpat pareizi, kā esat lasījuši vēsturi, tad jūs atzīsiet, ka iznākums, ko es aprakstīju, ir neizbēgams. Nav svarīgi, vai tas notiks pēc gada, pēc desmit vai tūkstoš gadiem, — jūsu šķiru uzveiks. Un tas notiks ar varas palīdzību. Mēs, strādnieki, esam mācījušies šo vārdu no galvas, kamēr tas pārņēmis visus mūsu jutekļus. Vara! Tas ir k'aralisks vārds!
Un tā beidzās vakars Zinātnes atbalstītāju klubā.
Ap to laiku pār mūsu galvām savilkās arvien tumšāki negaisa mākoņi. Ernests jau vairākkārt bija runājis ar tēvu par viņa paradumu uzaicināt pie sevis sociālistus un strādnieku līderus, kā arī atklāti apmeklēt sociālistu mītiņus, bet tēvs tikai nosmējās par Ernesta bažām. Es atkal daudz mācījos no satiksmes ar strādnieku šķiras līderiem un domātājiem. Es iepazinos ar medaļas otru pusi. Mani sajūsmināja viņu pašaizliedzība un augstais ideālisms, kaut arī biedēja sociālisma ārkārtīgi plašā zinātniskā un filozofiskā literatūra. Es gan mācījos ātri, tomēr ne tik ātri, lai aptvertu mūsu bīstamo stāvokli.
