Nevērojot mašīnas, kas ietaupa darbu, nevērojot labāk organizēto ražošanu un priekšrocības, ko dod ražošanas apvienošana, jūs gribat atsviest ekonomikas sauli vismaz par veselu paaudzi atpakaļ, tanīs laikos, kad vēl nebija ne lielkapitālistu, ne lielu mašīnu, ne dzelzceļa, — tanīs laikos, kad bars sīku kapitālistu karoja savā starpā un kad ražošana bija primitīva, prasīja daudz laika, izmak­sāja dārgi un bija neorganizēta. Varat ticēt man, Jozuam bija vieglāk, bez tam Jehova viņam palīdzēja. Bet jūs, sīkie kapitālisti, esat dieva pamesti. Sīko kapitālistu saule noriet un vairs nekad neuzlēks. Un jums arī nav varas to apturēt. Jūs ejat bojā, un jums nolemts pavisam pa­zust no sabiedrības apvāršņa.

Tāda ir attīstības gaita. Tā ir vēlējis dievs. Tresti ir stiprāki par brīvo konkurenci. Pirmatnējais cilvēks bija bikls radījums, kas slēpās klinšu plaisās, bet, kad viņš apvienojās ar citiem baros, īad uzvarēja savus gaļas ēdējus ienaidniekus. Tie bija dzīvnieki, kas savstarpēji cīnījās. Pirmatnējais cilvēks bija sabiedrisks dzīvnieks, un tas bija iemesls, kāpēc viņš guva virsroku pār citiem dzīvniekiem. Un cilvēks ir radījis aizvien lielākas apvie­nības, organizācijas pret konkurenci. Tā ir tūkstošiem gadsimtu ilga cīņa, kurā konkurence vienmēr bijusi cie­tēja. Kas tās pusē nostājas, tas ir pazudis.

—   Bet tresti paši radušies uz konkurences pamatiem,— misters Kalvins pārtrauca.

—   Pilnīgi pareizi, — Ernests atbildēja. — Un tresti paši arī iznīcina konkurenci. Tāpēc jūs, runājot jūsu vār­diem, šodien neesat vairs piensaimnieks.

Pirmo reizi šovakar atskanēja smiekli, un arī misters Kalvins pasmējās pats par sevi.

—  Un, ja nu mēs taisni par trestiem runājam, — Er­nests turpināja, — tad atzīmēsim dažus faktus. Es mi­nēšu pāris apgalvojumu, un, ja jūs nepiekrītat, tad sakiet. Klusēšana nozīmēs piekrišanu. Vai nav taisnība, ka me­hāniskās stelles auž ātrāk un lētāk nekā rokas stelles? — Viņš nogaidīja, bet neviens nekā neteica. — Vai nav nekārtīgi aplam sadragāt mašīnstelles un atgriezties pie daudz gausākā un dārgākā roku darba? — Visi piekrītot pamāja. — Vai nav taisnība, ka par trestiem sauktās or­ganizācijas strādā rosīgāk un lētāk nekā tūkstošiem sav­starpēji konkurējošu mazu uzņēmumu? — Nevienam ne­bija iebildumu. — Vai tad nav aplam iznīcināt šo lēto un ērto ražošanas veidu?

Ilgi valdīja klusums. Tad ierunājās misters Kovalts.

—  Bet ko lai mēs darām? — viņš jautāja. — Trestu iznīcināšana ir vienīgais līdzeklis, kā atbrīvoties no to kundzības.

Ernests tūliņ iedegās.

—   Es jums parādīšu citu ceļu, — viņš iesaucās. — Mēs (iedragāsim šīs brīnišķīgās organizācijas, kas tik labi un leti strādā. Mēs kontrolēsim tās. Mēs gūsim labumu no to darbīguma un lētuma. Lai tās strādā mūsu labā. At­brīvosim šo lielisko organizāciju tagadējos īpašniekus un pārņemsim tās savā īpašumā. Tas ir sociālisms, džentl­meņi, lielāka apvienība nekā tresti, augstākā saimnieciskā un sabiedriskā organizācija, kādu pasaule jebkad redzē­jusi. Tāda ir attīstības līnija. Mēs stājamies pretī vienai organizācijai ar savu augstāko organizāciju. Tas nesīs mums uzvaru. Pārnāciet sociālisma pusē un cīnieties kopā ar uzvarētājiem!

Tagad sacēlās iebildumi. Klausītāji grozīja galvu, mur­mināšana kļuva skaļāka.

—   Nu labi, jums labāk patīk būt anahronistiem, — Er­nests smējās. — Jūs vēlaties spēlēt atavistiskas lomas. Jūs esat nolemti bojā ejai kā visi atavisti. Vai esat pado­mājuši, kas ar jums notiks, ja radīsies vēl lielākas ap­vienības par tagadējiem trestiem? Vai esat apsvēruši, ko darīt, ja lielie tresti pāries apvienību apvienībā — sociālā, saimnieciskā un politiskā trestā?

ViņŠ pēkšņi un negaidot pievērsās misteram Kalvinam.

—   Sakiet — vai man nav taisnība? Jums ir dziņa dibināt jaunu politisku partiju, jo pastāvošās partijas ir trestu rokās. Lielākais šķērslis jūsu sīkmuižnieku propa­gandai ir tresti. Aiz katra kavēkļa, kas jums ceļā, aiz katra sitiena, kas jūs ķer, katrā neveiksmē, ko jūs cie­šat, jūs jūtat tresta roku. Va-i tā nav? Atbildiet!

Misters Kalvins neomulīgi klusēja.

—   Runājiet, runājiet, — Ernests viņu skubināja.

—   Tas ir taisnība, — misters Kalvins atzinās, — mēs pieņēmām caur Oregonas valdību lielisku aizsardzības likumu pret trestiem, bet gubernators, šis trestu ieliktenis, uzlika savu veto. Mēs ievēlējām Kolorādo gubernatoru, bet valdība aizliedza viņam stāties darbā. Divas reizes tika pieņemts mūsu iesniegtais tautas ienākumu nodoklis, bet abas reizes valdība noraidīja to, jo tas esot pretrunā ar konstitūciju. Likumdošana atrodas trestu rokās. Mēs, vienkāršie ļaudis, nespējam savus juristus pietiekami at­algot. Bet pienāks laiks …

—   Kad trestu apvienība kontrolēs visu likumdošanu un arī pašu valdību, — Ernests pārtrauca.

—   Nekad! Nekad! — atskanēja saucieni. Visi bija uz­traukti un cīņas gatavībā.

—   Sakiet — ko jūs darīsiet, kad šis laiks pienāks? — Ernests jautāja.

—   Mēs sacelsimies pretī visiem spēkiem, — sauca mis­ters Asmunsens, un pārējie piebalsoja.

—   Tas būs pilsoņu'karš, — Ernests brīdināja.

Перейти на страницу:

Поиск

Похожие книги