Tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvāra beigās atklātībā parādījās ziņas, ka oliģarhija mainījusi izturēšanos pret privileģētajām arodbiedrībām. Laikraksti vēstīja par nepieredzētu algas paaugstināšanu un darba laika saīsināšanu dzelzceļniekiem, dzelzs un tērauda lietuvju strādniekiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiem. Tomēr oliģarhija vēl neatļāva pateikt visu patiesību. īstenībā algas bija vēl augstākas un priekšrocības attiecīgi lielākas. Tas viss bija noslēpums, bet noslēpumi cenšas izkļūt dienas gaismā. Privileģēto arodbiedrību biedri pastāstīja visu savām sievām, tās izpļāpāja tālāk, un drīz to zināja visi strādnieki.
Tā bija tikai jau deviņpadsmitā gadsimtā pazīstamo pasākumu loģiska attīstība. Tālaika saimnieciskajā cīņā bija jau mēģināts sadalīt peļņu, tas ir, kapitālisti bija mēģinājuši saistīt strādniekus, ļaujot tiem piedalīties savos uzņēmumos-. Peļņas dalīšana kā sistēma bija smieklīga un neiespējama. Brīvās konkurences sistēmā tā varēja sekmēties tikai atsevišķos gadījumos, jo, ja visur darbs un kapitāls dala peļņu, tad jāpanāk tādi apstākļi, kādi pastāvēja tad, kad nekāda peļņas dalīšana nenotika.
Tā no nepraktiskās domas par peļņas dalīšanu radās praktiskā doma par piedalīšanos laupīšanā. «Dodiet mums lielāku algu un uzkraujiet izdevumus masām,» skanēja stipro arodbiedrību kaujas sauciens. Un šai savtīgajai politikai jau bija lieli panākumi. Izdevumus uzvēla plašajām neorganizēto vai vāji organizēto strādnieku masām. īstenībā viņi samaksāja paaugstinātās algas saviem stiprākajiem brāļiem, privileģēto arodbiedrību biedriem,
Tiklīdz noslēpums par privileģēto arodbiedrību nodevību kļuva zināms, strādnieku vidū sākās nesaskaņas un kurnēšana. Pēc tam privileģētās arodbiedrības izstājās no internacionālajām organizācijām un sarava ar tam visus sakarus. Sākās nemieri un varas darbi. Privileģēto arodbiedrību biedrus apzīmogoja par nodevējiem, un traktieros, publiskos namos, ielās un darba vietās, īsi sakot, visur, viņiem uzbruka viņu biedri, kurus viņi bija tik nekrietni pametuši.
Neskaitāmas galvas tika iedauzītas, un bija arī daudz nogalināto. Neviens privileģēto arodbiedrību biedrs nejutās drošs. Viņi devās barā uz darbu un atpakaļ un vienmēr turējās ielas vidū, jo uz ietves viņu galvas varēja ķert no logiem vai jumtiem mesti ķieģeļi un oļi. Viņi saņēma atļauju nēsāt ieročus, un varas orgāni centās viņiem visādi palīdzēt. Viņu vajātājiem piesprieda bargus cietumsodus, un cietumā pret tiem nežēlīgi izturējās. Nevienam neatļāva nēsāt ieročus, ja tas nebija izraudzīto apvienību biedrs, šā noteikuma pārkāpšanu uzskatīja par lielu noziegumu — un vainīgos bargi sodīja.
Aizvainotie strādnieki nemitīgi centās atmaksāt nodevējiem. Kastu robežas radās pašas no sevis. Piekrāpto strādnieku bērni vajāja nodevēju bērnus, kamēr tie vairs neuzdrošinājās ielās rotaļāties un apmeklēt skolas. Nodevēju sievām un ģimenēm izrādīja vislielāko nicināšanu, tirgotājus, kuri tām pārdeva preces, pārējie strādnieki boikotēja.
Rezultātā nodevēji un viņu ģimenes, spiesti no visām pusēm, dibināja paši savas apmetnes. Viņiem vairs nebija iespējams dzīvot kopā ar piekrāpto proletariātu, tāpēc viņi pārcēlās uz citiem rajoniem, ko tad apdzīvoja vieni paši. Oliģarhija viņus visādi atbalstīja. Viņiem uzcēla piemērotas, modernas un higiēnas prasībām atbilstošas mājas ar plašiem pagalmiem, ierīkoja parkus un rotaļ- laukumus. Viņu bērni apmeklēja speciāli viņiem uzceltas skolas, kur galvenokārt mācījās rokdarbus un praktiskas zināšanas. No šādas nošķirtības neglābjami radās kastas. Privileģēto arodbiedrību biedri kļuva par strādnieku aristokrātiju. Viņi stāvēja tālu no pārējiem strādniekiem. Viņi
dzīvoja labāk, ģērbās labāk, ēda labāk, un pret viņiem izturējās labāk. Viņi atriebās ar peļņas dalīšanas palīdzību.
Tikmēr pārējiem strādniekiem klājās aizvien grūtāk. Viņiem atņēma pēdējās mazās priekšrocības, viņu alga un dzīves standarts aizvien vairāk pazeminājās. Skolas kļuva aizvien sliktākas, un to apmeklēšana vairs nebija obligāta." Ārkārtīgi ātri pieauga pusaudžu skaits, kuri neprata rakstīt un lasīt.
