Dzelzs papēdis полностью

Pēkšņi viss šķitās pārvērties. Satraukuma trīsas savir- moja gaisu. Garām aizjoņoja automobiļi — divi, trīs, des­mit, un braucēji brīdinot uzsauca mums. Kāda mašīna pāris māju tālāk trakā steigā apmeta līkumu, un nākamā mirklī aiz tās sprāga bumba un izrāva ielā dziļu bedri. Mēs redzējām policistus skriešus nozūdam sānielā un sa­pratām, ka tuvojas kaut kas briesmīgs. Mēs jau dzirdē­jām pieaugošu dunoņu.

—   Mūsu brašie biedri nāk, — Hartmanis ieteicās.

Mēs jau saskatījām viņu kolonnu, kas piepildīja ielu no

vienas ietves līdz otrai. Aiztraucās pēdējais karavīru auto. Mazliet tālāk tas apturēja. Kareivis izlēca ārā, uzmanīgi izcēla kādu priekšmetu un tikpat rūpīgi novietoja ietves malā. Tad viņš atskrēja atpakaļ, mašīna aizgriezās gar ielas stūri un nozuda mūsu skatienam. Hartmanis pie­skrēja pie ietves un noliecās pie priekšmeta.

—   Palieciet savā vietā, — viņš mani brīdināja.

Viņš trakā steigā kaut ko darīja ar rokām. Kad viņš atnāca atpakaļ pie manis, viņa pieri klāja rupjas sviedru lāses.

—   Es to padarīju nekaitīgu, — viņš sacīja, — un pašā pēdējā brīdī. Kareivis bija tūļa. Tā bija domāta mūsu biedriem, bet uzstādīta pārāk ātri. Tā būtu eksplodējusi par agru, tagad tā neeksplodēs nemaz.

Viss norisinājās lielā ātrumā. Vienā ielas pusē, dažus namus tālāk, es ieraudzīju augstu logos dažus cilvēkus lūkojamies ielā. Tikko paspēju pievērst tiem Hartmaņa uz­manību, kad dūmu un liesmu mutulis aizsedza mājas fa­sādi, kur bija lūkojušies cilvēki, un gaisu satricināja grā­viens. Vairākās vietās mūra fasāde izgruva, atsedzot dzelzs konstrukciju. Nākamā mirklī tāds pats liesmu un dūmu mutulis novērpās gar pretējo namu. Sprādzieniem pa vidu bija dzirdami automātisko revolveru un šauteņu sprakšķi. Sī kauja turpinājās vairākas minūtes, tad ap­rima. Redzams, vienā namā bija mūsu biedri, otrā al­gotņi — un nu apšaudījās pāri ielai. Mēs tikai nezinā­jām, kurā namā atrodas mūsējie, kurā algotņi.

Tikmēr kolonna ielā bija jau gandrīz sasniegusi mūs. Kad tā pienāca pie karotājiem namiem, tie abi atkal kļuva aktīvi un no viena meta bumbas ielā, no otra šāva uz metējiem, kas nepalika parādā. Tagad mēs zinājām, kurā namā ir mūsējie, un viņi veica lielu darbu, glābdami ļau­dis uz ielas no ienaidnieka bumbām.

Hartmanis saķēra mani aiz rokas un ievilka plašā mā­jas priekšnamā.

— Tie nav mūsu biedri, — viņš iekliedza man ausī.

Iekšējās durvis bija aizslēgtas un aizbultētas. Mēs ne­varējām izbēgt. Nākamā mirkli kolonnas priekšgals bija jau klāt. Tā nebija kolonna, tas bija pūlis, drausmīga straume, kas pārplūdināja ielu, apakšzemes cilvēki, kas, skurbuma pārņemti, brēca pēc savu apspiedēju asinīm. Jau agrāk biju redzējusi apakšzemes cilvēkus, gājusi cauri viņu rajoniem un domājos viņus pazīstam, bet nu man šķita, ka redzu viņus pirmo reizi. Trulā apātija bija iz­gaisusi. Tagad tas bija spēks — aizrautīga baismu aina. Tas pārspēja katru iztēli, tas iemiesojās niknuma bangās, tas ņurdēja un kauca asinskārē, tas bija apskurbis no vei­kalos izlaupītā degvīna, apskurbis no naida un slāpēm pēc asinīm. Tie bija vīrieši, sievietes, bērni, skrandās un lu­patās, stulbi, satracināti, zaudējuši cilvēka izskatu, velna apsēsti cilvēki pērtiķi un cilvēki tīģeri, mazasinīgi, diloņ- slimi, nopinkojušies darba lopi, bālas sejas, kam sabied­rības vampīrs izsūcis pēdējo asins lāsi, uztūkuši, rupjī­bas un deģenerācijas apzīmogoti radījumi, izdēdējušas raganas, miroņgalvas ar patriarhu bārdām, satrūdējusi jaunatne un satrūdējis vecums, velnišķīgas sejas, greizi, sašķiebti, izkropļoti ērmi, slimību saēsti un ilgas badoša­nās šausmu nomākti, — cilvēces atkritumi un padibenes, skrandaina, brēcoša, spie'dzoša dēmonu orda.

Un kāpēc arī ne? Apakšzemes cilvēkiem nebija ko zau­dēt, izņemot postu un mokas. Iegūt? Neko, tikai beidzot piepildīt savu baigo atriebības kāri. Kad es nolūkojos viņos, man ienāca prātā, ka šinī cilvēku lavas murdošajā straumē vajadzēja būt mūsu biedriem, varoņiem, kuru uz­devums bija pamodināt apakšzemes nezvēru un sakūdīt to uz kauju ar ienaidnieku.

Un tad ar mani notika kaut kas dīvains. Es jutos kā pārvērsta. Bailes no nāves, bailes par sevi un citiem at­stāja mani. Es jutos dīvaini pacilāta, cita būtne citā pa­saulē. Viss vienalga! Šoreiz viss zaudēts. Rītdien sāksies viss atkal no jauna, mūžam jauns un mūžam degošs. Unv tanī šausmu orģijā, kas sāka plosīties turpmākajās stun­dās, es spēju pat saglabāt vēsu interesi. Dzīvībai un nā­vei vairs nebija nozīmes. Es biju tikai ziņkāra notikumu vērotāja un dažkārt, kad straume mani aizrāva, arī ieinte­resēta dalībniece. Mana apziņa bija pacēlusies zvaigžņu saltajos augstumos un aukstasinīgi pārvērtēja visas vēr­tības. Ja tas nebūtu noticis, es zinu, es būtu gājusi bojā.