1945
Misters Džonss, Muižas fermas īpašnieks, aizslēdza uz nakti vistu kūtis, taču bija pārāk piedzēries, lai atcerētos, ka jāaizver arī lūciņas durvju apakšā. Vējluktura gaismas aplim zvārojoties šurpu turpu, viņš aizklunkuroja pāri pagalmam, pie sētas durvīm norāva zābakus, virtuves pieliekamajā ielaida sev no mucas pēdējo alus glāzi un devās uz gultu, kur jau krāca misis Džonsa.
Tiklīdz guļamistabā nodzisa gaisma, visās fermas ēkās sacēlās trauksmaina rosīšanās un plivināšanās. Dienā bija izplatījusies vēsts, ka vecais Majors, godalgotais vidējās baltās šķirnes kuilis, iepriekšējā naktī esot redzējis dīvainu sapni un vēloties darīt to zināmu pārējiem dzīvniekiem. Bija norunāts, ka tiem visiem jāsapulcējas lielajā kūtī, tikko nebūs nekādu šaubu, ka misters Džonss ir prom. Veco Majoru (tā viņu aizvien dēvēja, kaut gan izstādē viņš bija piedalījies ar vārdu Villingdonas Skaistulis) fermā cienīja tik ļoti, ka jebkurš bija gatavs zaudēt stundiņu miega, lai dzirdētu, kas viņam sakāms.
Lielās kūts vienā galā uz tāda kā paaugstinājuma Majors jau bija ierīkojies savā salmu guļvietā zem luktura, kas karājās pie sijas. Viņš bija divpadsmit gadu vecs un pēdējā laikā visai pieņēmies miesās, tomēr aizvien vēl bija majestātisks kuilis, pēc izskata gudrs un labsirdīgs, neraugoties uz to, ka nekad nebija apzāģēti viņa ilkņi. Drīz sāka ierasties pārējie dzīvnieki un tūlīt ierīkojās iespējami ērtāk katrs savā - citādā veidā. Pirmie ieradās visi trīs suņi - Blūbela, Džesija un Pinčers, bet pēc tam - cūkas, kuras iekārtojās salmos pašā paaugstinājuma priekšā. Vistas satupās uz palodzēm, baloži uzlaidās uz jumta spārēm, aitas un govis nogūlās aiz cūkām un ņēmās gremot gremokli. Abi vezumnieki, Bokseris un Dābolīte, ienāca reizē, soļodami ļoti lēnām un gaužām piesardzīgi likdami milzīgās, pinkainās kājas - ja nu salmos paslēpies kāds mazs dzīvnieciņš. Dābolīte bija drukna, mātišķīga ķēve jau ap pusmūžu un pēc ceturtā kumeļa tā arī vairs nebija īsti atguvusi agrāko figūru. Bokseris bija milzu dzīvnieks, gandrīz astoņpadsmit plaukstu augsts un tik stiprs kā jebkuri divi parasti zirgi kopā. Balta svītra pār purnu piešķīra viņam mazliet padumju izskatu, un patiesībā viņš arī nebija izcili gudrs, taču visi kā viens cienīja viņu par nosvērto raksturu un pārvarīgajām darbaspējām. Pēc zirgiem ieradās Mjūriela, baltā kaza, un Bendžamins, ēzelis. Bendžamins bija visvecākais dzīvnieks fermā, turklāt visnīgrākais. Viņš reti runāja un, ja tomēr pavēra muti, tad parasti tādēļ, lai izmestu kādu cinisku piezīmi, - viņš, piemēram, mēdza teikt, ka Dievs esot devis viņam asti, lai būtu ar ko atgaiņāt mušas, bet ka viņš nu gan labāk iztiktu kā bez astes, tā bez mušām. Viņš vienīgais no visiem fermas dzīvniekiem nekad nesmējās. Jautāts pēc iemesla, viņš parasti atteica, ka nekā smieklīga neredzot. Tomēr, atklāti to neatzīdams, viņš bija pieķēries Bokserim; nelielajā aplokā aiz augļudārza abi parasti pavadīja kopā svētdienas, ganīdamies viens otram līdzās un nepārmīdami ne vārda.
Abi zirgi bija nule nogulušies, kad kūtī rindiņā ietecēja pīlēnu perējums, kam bija pazudusi māte; tie vārgi čiepstēja un klīda šurpu turpu, lai atrastu kādu vietiņu, kur tos nesamīdītu. Dābolīte aplika tiem apkārt savu lielo priekškāju gluži kā valni, pīlēni nometās šai lokā un tūdaļ aizmiga. Pēdējā mirklī, košļādama cukurgraudu, klīrīgiem, sīkiem solīšiem ietipināja Mollija, dumjā, skaistā, baltā ķēve, kas parasti vilka mistera Džonsa divričus. Viņa iekārtojās gandrīz vai pašā priekšā un sāka vilnīt savas baltās krēpes, cerēdama, ka piesaistīs uzmanību sarkanajām lentītēm, kas tajās iepītas. Pats pēdējais atnāca kaķis, kurš, kā parasti, apskatījās pēc vissiltākās vietiņas un beidzot iespraucās starp Bokseri un Dābolīti; tur viņš apmierināti murrāja visu Majora runas laiku, neklausīdamies nevienā pašā vārdā, ko tas saka.
Tagad klāt bija visi dzīvnieki, trūka vienīgi Mozus, pieradinātā kraukļa, kurš gulēja laktā aiz sētas durvīm. Ieraudzījis, ka visi ērti ierīkojušies un vērīgi gaida, Majors nokremšļojās un iesāka:
- Biedri, jūs jau būsiet dzirdējuši par dīvaino sapni, kuru es viņnakt redzēju. Bet pie sapņa es nonākšu vēlāk. Vispirms man sakāms kas cits. Es tiešām nedomāju, biedri, ka būšu jūsu vidū vēl daudzus mēnešus, un, pirms mirstu, uzskatu par savu pienākumu darīt jums zināmu gudrību, kuru esmu iemantojis. Man ir bijis ilgs mūžs, man ir bijis daudz laika domāt, vienatnē guļot savā aizgaldā, un es, manuprāt, drīkstētu teikt, ka pazīstu dzīvi uz šīs zemes tikpat labi kā jebkurš dzīvnieks, kas šobrīd uz tās mīt. Tieši par to es vēlos ar jums runāt.
