Dzīvoklis bez numuraGunārs Cīrulis Anatols Imermanis
,
Gestapo Rīgas nodaļas priekšnieks Lange sēdēja pie galda un koncentrēti raudzījās vienā punktā. Tikai pēc laba brīža viņa skatiens atkal pievērsās oberšturmfīre- ram Haraldam Raup-Dīmensam, kas bija ērti atlaidies sēdeklī. «Kas par manierēm!» dusmojās Lange, jo ober- šturmfīrera vaļīgā poza neizrādīja ne mazākās cienības pret priekšnieku. Bet asā piezīme palika neizteikta. Ar šo Rūras miljonāra dēlu pat Langem negribējās ķildoties.
— Nu, ko jūs domājat par šo lietu?
Oberšturmfīrers sakustējās:
— Nododiet to manās rokās, un es triju mēnešu laikā likvidēšu spiestuvi.
— Vai jums ir kāds pieturas punkts?
— Nē, tikai nojauta. Taču nojautas mani reti pieviļ. Aiz spiestuves, manuprāt, stāv «Žanis». Notvert Žani nozīmē iznīcināt šo boļševistiskās propagandas perēkli.
— Tātad drīz viņš jau būs mūsu rokās? . . .
— Nē, es domāju, ka nedrīkstam pārsteigties. Galvenais ir spiestuve. Žanis nekur neizbēgs. Vienam no mūsu labākajiem aģentiem jau izdevies nodibināt kontaktu. Šovakar viņi satiksies pirmo reizi. Sākot ar šo brīdi, Žanis atradīsies mūsu pastāvīgā uzraudzībā.
Cilvēks, par kuru gestapo tā interesējās, pašreiz nopirka «Tēvijas» 1942. gada 23. oktobra numuru. īsajā ceļa gabalā līdz nākošajam stūrim pagadījās vismaz pieci seši vīrieši tādos pašos mēteļos. Arī izskata ziņā viņš maz atšķīrās no gājējiem, kas šai stundā pildīja ielu. Vidēja auguma, gaišmatis, plecīgs, bet ne pārāk drukns, rūpīgi sasukātiem matiem un gludi skūtu seju Jānis Daugavietis likās caurmēra pilsoņa iemiesojums. Uzlūkojot šo cilvēku, šķita viegli noteikt viņa paražas — tramvajā tas droši vien piedāvāja sievietēm vietu, ieradās darbā un gāja projām tieši laikā, vilcienā lasīja avīzi un pēc tam žāvājās . . .
Ierāvis galvu paceltajā apkaklē, Daugavietis iejaucās gājēju straumē — neuzkrītošs, neviena neievērots. Pats turpretī ievēroja visu: katrs sīkums varēja kļūt liktenīgs viņa gaitām. Gestapo neredzamais zirnekļa tīkls ietina ielas, namus, cilvēkus. Izlīst caur smalkā tīkla acīm, palikt nepamanītam, lūk, pastāvīgais uzdevums. Katrs solis saistīts ar briesmām. Bet, tāpat kā karavīrs, kas, ilgāku laiku atrodoties priekšējās līnijās, pierod pie nāves tuvuma, Jānis bija apradis ar šīm briesmām. Tikai sapņos viņu vēl vajāja bailes no iekrišanas. Nomodā viņš tās vairs neizjūta. Līdzīgi galdniekam pie ēvelsola, grāmatvedim pie kantora pults, zemniekam pie arkla, Daugavietis veica savu ikdienas darbu, kas viņam nemaz vairs nelikās ārkārtējs. Starpība tikai tā, ka viņa darbs grūtāks par jebkuru citu. Jāņa raksturīgākā īpašība bija neatslābstoša modrība. Veselus sešus gadus viņš darbojies pagrīdē, ne reizi nekrītot Ulmaņa polit- pārvaldes rokās, — lūk, viens no iemesliem, kāpēc partija atstāja Daugavieti okupētajā Rīgā.
Aiz muguras atskanēja nevienmērīgu soļu troksnis. Ļaudis uz ietves palēnināja gaitu. Daži novērsās, citi apstājās un nogaidīja kolonas tuvošanos. Tur droši vien šucmaņi atkal dzen nelaimīgos ebrejus, karagūstekņus vai apcietinātos. Sirds sažņaudzās, taču kavēties nedrīkstēja. Tūlīt kāds mēģinās iedot tiem maizi, aprunāties, iejauksies esesieši, izcelsies tracis. Lai izvairītos no tā, Daugavietis iegriezās tuvākā nama vārtos.
