Anzībls viņai atgādāja ziņu no vecā hegemona — Pītera Vigina, kas tagad bija septiņdesmit septiņus gadus vecs un kam bija slima sirds.
«Es zinu, kas to ir uzrakstījis," viņš teica. „Ja viņš var runāt insektoīdu vietā, viņš noteikti var runāt arī par mani."
Dienām ilgi Enders sarunājās ar Pīteru. Pīters atklāja visu savā mūžā piedzīvoto, visus savus noziegumus un visus savus labos darbus. Un, kad viņš nomira, Enders uzrakstīja vēl vienu grāmatu, ko parakstīja kā Mirušo balss. Abas grāmatas kopā tika iedēvētas par «Karalieni un hegemonu", un tās kļuva par svētajiem rakstiem.
«Pietiks," viņš kādu dienu sacīja Valentīnai. «Lidojam prom no šejienes un dzīvojam mūžīgi."
«Tas nav iespējams," viņa atbildēja. «Dažus brīnumus nespēj paveikt pat relativitāte."
«Mums jādodas prom. Es šeit esmu kļuvis gandrīz laimīgs."
«Tad paliec."
«Es pārāk ilgi esmu sadzīvojis ar sāpēm. Bez tām es sevi vairs nemaz nepazīšu."
Un tā viņi iekāpa zvaigžņu kuģī un ceļoja no vienas pasaules uz citu. Visur, kur viņi apstājās, viņš vienmēr bija Endrū Vigins, ceļojoša Mirušo balss, un viņa vienmēr bija Valentīna, ceļojoša vēsturniece, kas uzklausīja dzīvos, kamēr Enders vēstīja mirušo stāstus. Un Enderam visu laiku bija līdzi sausā baltā kūniņa — viņš meklēja pasauli, kur varētu pamosties un mierā augt jaunā karaliene. Viņš meklēja ilgi.
VĒSTĪJUMAM NĀKAMAJĀM PAAUDZĒM
[1] Bean — pupa (angļu vai). — Tulk. piez.
