Safira norūcās. Vai nākamreiz tu mēģināsi atdzīvināt mirušos ? Neaizmirsti, ko Broms teica par to.
Nemēģināšu, viņš nepacietīgi sacīja. Safira tuvojās zemei, meklējot Murtagu un zirgus. Eragons labprāt būtu palīdzējis viņai, taču puisim tik tikko pietika spēka, lai nesabruktu seglos.
Safira strauji nolaidās mazā laukumiņā, un Eragons nesaprašanā ieraudzīja, ka zirgi stāv uz vietas un Murtags notupies pēta zemi. Kad Eragons nekāpa ārā no segliem, Murtags metās pie viņa un vaicāja:
- Kas noticis?
Viņš izklausījās vienlaikus dusmīgs, noraizējies un noguris.
- Es pieļāvu kļūdu, Eragons godīgi atzinās. Urgļi ir ienākuši ielejā. Es mēģināju aizkavēt viņus, taču aizmirsu vienu no maģijas pamatlikumiem, un tas man dārgi maksāja.
Drūmi skatoties, Murtags parādīja ar īkšķi pār plecu.
- Es tikko uzgāju vilku pēdas, tās ir manu abu plaukstu platumā un collu dziļumā. Šeit apkārt klīst dzīvnieki, kas varētu būt bīstami pat tev, Safira.
Viņš pagriezās pret pūķi.
- Es zinu, ka tu nevari pārvietoties pa mežu, bet vai tu varētu riņķot virs manis un zirgiem? Tas plēsoņām liks turēties pa gabalu. Citādi no manis nepaliks pat tik daudz, lai saliktu uzpirkstenī.
- Vai tu jokojies, Murtag? Eragona sejā parādījās ašs smaids. Viņa muskuļi drebēja, neļaujot koncentrēties.
- Tie ir karātavu joki, Murtags atbildēja, berzējot acis. Nespēju noticēt, ka tie paši urgļi seko mums visu šo laiku. Viņiem būtu jālido kā putniem, lai tiktu mums līdzi.
- Safira sacīja, ka šie ir lielāki nekā iepriekš redzētie, Eragons aizrādīja.
Murtags nolamājās, sažņaudzis sava zobena rokturi.
- Tas visu izskaidro. Safira, ja tevis redzētais ir tiesa, tad tie ir kuļļi urgļu izlases grupējums. Man vajadzēja iedomāties, ka vadonis būs ielikts tiem par galveno. Viņi nejāj, jo zirgi nespēj noturēt kuiļu smagumu, turklāt neviens no tiem nav mazāks par astoņām pēdām. Viņi var dienām ilgi skriet un aizvien būt kaujas gatavībā. Lai nogalinātu vienu, vajag piecus vīrus. Kuiļi nekad neiet ārā no savām alām tikai karā. Acīmredzot viņi cer uz lielu slaktiņu, ja jau sapulcinājuši tādu armiju.
- Vai mēs varam apsteigt viņus?
- Kas to lai zina? Murtags atbildēja. Viņi ir spēcīgi, neatlaidīgi, un viņu ir daudz. Var gadīties, ka mums vajadzēs ar viņiem cīnīties. Ja tiktāl nonāksim, es ceru, ka vārdeni tuvumā būs izlikuši sardzes vīrus, un tas mums palīdzēs. Par spīti mūsu meistarībai un Safīrai, mēs nevarēsim atsist kuļļus.
Eragons nogrīļojās.
- Vai vari man iedot maizes gabalu? Man kaut kas jāieēd.
Murtags ātri atnesa puskukuli maizes. Tā bija sakaltusi,
tomēr Eragons priecīgi sāka košļāt. Murtags ar bažīgu skatienu pētīja ielejas sienas. Eragons zināja, ka viņš mēģina atrast izeju.
- Gan jau tālāk kādu atradīsim.
- Protams, Murtags sacīja ar uzspēlētu pārliecību un uzsita sev pa kāju, mums jāiet.
- Kā Arja jūtas? Eragons gribēja zināt.
Murtags paraustīja plecus.
- Drudzis ir stiprāks. Viņa lokās un mētājas. Ko tu gribi? Viņas spēki zūd. Tev viņa jāaizved pie vārdeniem, pirms inde iedarbojas vēl stiprāk.
- Es tevi nepametīšu, Eragons uzstājīgi sacīja, ar katru maizes kodienu atgūdams spēkus, ne jau tagad, kad urgļi mums min uz pēdām.
Murtags atkal paraustīja plecus.
- Kā gribi, bet es tevi brīdinu viņa nomirs, ja paliksi ar mani.
- Nerunā tā, Eragons iesaucās un pieslējās sēdus Safiras seglos, palīdzi man viņu izglābt. Mēs aizvien vēl varam pagūt. Uzskati, ka dod dzīvību pret dzīvību kā izpirkumu par Torkenbranda dzīvību.
Murtaga seja acumirklī satumsa.
Es nejūtos parādā. Tu… viņš aprāvās, kad kaujas rags atbalsojās tumšajā mežā. Vēlāk es tev kaut ko paskaidrošu, viņš aprauti sacīja, skrienot pie zirgiem. Murtags pagrāba pavadas un skrēja prom, uzmezdams Eragonam niknu skatienu.
Eragons aizvēra acis, kad Safīra pacēlās gaisā. Kaut varētu gulēt mīkstā gultā un aizmirst visas nedienas! Safira, viņš sacīja, apsedzis ausis, lai nedaudz sasildītu tās, kā būtu, ja mēs tiešām aizvestu Arju pie vārdeniem ? Tiklīdz viņa būs drošībā, mēs varētu atgriezties pēc Murtaga un izglābt viņu.
Vārdeni tev neļaus, Safīra sacīja. Viņi varētu domāt, ka tu atgriezies, lai pastāstītu urgļiem, kur viņi slēpjas. Mūsu ierašanās apstākļi nav tādi, lai iegūtu viņu uzticību. Viņi gribēs zināt, kāpēc mēs atvedām "jauko" kuļļu baru tieši pie viņu vārtiem.
Mums vienkārši jāpastāsta patiesība un jācer, ka viņi noticēs, Eragons atbildēja.
Un, ko mēs iesāksim, ja kuļļi uzbruks Murtagam ?
Cīnīsimies, protams! Es nepieļaušu, ka kuļļi notver Arju vai Murtagu, Eragons dedzīgi sacīja.
Cik cildeni, pūķis sacīja diezgan izsmejoši. Turklāt mēs taču varētu nogalināt labi daudz urgļu tu ar maģijas un zobena palīdzību, bet es varētu cīnīties ar zobiem un nagiem tomēr galu galā tas būtu veltīgi. Viņu ir pārāk daudz… Mēs viņus nevaram sakaut mēs paši piedzīvotu sakāvi.
Ko tad lai dara? Es nepametīšu Arju un Murtagu viņu rokās.
Safīra novēcināja asti, un tās galiņš skaļi nošvīkstēja gaisā. Es tev to nemaz nelūdzu. Tomēr, ja mēs uzbruksim pirmie, mēs varētu iegūt priekšrocības.
