Tad kādēļ man aizvien sāp ?
Sāpes nāk no tevis paša.
Eragons samiedza acis, kad, dzenoties pēc informācijas, zonde urbās dziļāk, kā nagla triekdamās galvaskausā. Plikgalvainais vīrs aizrakās līdz bērnības atmiņām un sāka ložņāt pa tām. Viņam tās nav vajadzīgas dzen viņu no tām ārā! Eragons nikni rūca.
Es to nevaru, neapdraudot tevi pašu, Safira sacīja. Varu noslēpt no viņa dažas lietas, tomēr tas jādara, pirms viņš tās sasniedz. Domā ātri un pasaki, ko gribi noslēpt!
Par spīti sāpēm, Eragons centās koncentrēties. Viņš auļoja cauri savām atmiņām, sākot ar brīdi, kad atrada Safiras olu. Jauneklis noslēpa dažas sarunas ar Bromu, to skaitā arī senās valodas vārdus, kurus bija apguvis. Ceļojumus cauri Palankāras ielejai, Jazuakai, Daretai un Tērmai viņš neaiztika. Tomēr viņš lūdza Safiru noslēpt Andželas un Solembuma pareģojumus. No laupīšanas Tērmā viņš uzreiz pārlēca pie Broma nāves, tad cietuma Gileadā un beidzot pie Murtaga atzīšanās.
Eragons gribēja noslēpt arī to, taču Safira neļāva. Vārdeniem ir tiesības zināt, kam viņi sniedz patvērumu, jo sevišķi ja tas ir Atkritēja dēls!
Vienkārši izdari to, viņš, sakodis zobus, sacīja, pārciešot vēl vienu moku vilni. Es neatklāšu, kas viņš ir, jo sevišķi šim vīram.
Tas nāks gaismā, tiklīdz pārlūkos Murtaga atmiņas, Safira asi noteica.
Vienkārši dari.
Kad pati svarīgākā informācija bija noslēpta, Eragonam nekas cits neatlika, kā vien gaidīt, kad plikgalvis beigs pārbaudi. Jauneklis jutās tā, it kā viņam mauktu nagus ar knaiblēm. Viss viņa ķermenis bija sasprindzis, zobi cieši sakosti. Ada bija karsta, un lejup pa kaklu tecēja sviedri. Puisis izjuta katru mokošo sāpju sekundi, un garās minūtes vilkās tik lēni.
Plikgalvainais vīrs gausi rāpās cauri Eragona pieredzei kā dzelkšņaina vīnstīga pretī saulei. Viņš uzmanīgi, domu pa domai izritināja vairākas lietas, kuras, kā Eragonam likās, nemaz nebija svarīgas, piemēram, atmiņas par viņa māti Selēnu, turklāt izskatījās, ka vīrs vilcinās ar nolūku lai paildzinātu viņas dēla ciešanas. Plikgalvis ilgu laiku pētīja Eragona atmiņas par razakiem un vēlāk arī par Ēnu. Tikai tad, kad jaunekļa piedzīvojumi bija izvētīti sprīdi pa sprīdim, vecais vīrs devās prom no Eragona domām.
Zonde izslīdēja no prāta kā skabarga. Eragons nodrebēja, salīgojās un nogāzās uz grīdas. Pēdējā mirklī viņu satvēra spēcīgas rokas un lēni noguldīja uz vēsā marmora grīdas. Zēns aiz muguras izdzirdēja iesaucamies Oriku:
- Tu aizgāji par tālu! Viņš nebija tik spēcīgs, lai to izturētu!
- Viņš izdzīvos. Un ar to pilnīgi pietiek, mocītājs strupi attrauca.
Atskanēja nikns ņurdiens: Ko tad tu atradi?
Klusums.
- Nu, vai viņam var uzticēties vai ne?
Vecais vīrs lēnām nobubināja:
- Viņš… nav jūsu ienaidnieks.
Istabā atskanēja skaļas atvieglojuma nopūtas.
Eragona plakstiņi atsprāga vaļā. Viņš piesardzīgi pieslējās stāvus.
- Lēnām, lēnām, Oriks sacīja, aplikdams spēcīgu roku zēnam ap pleciem un palīdzēdams tikt kājās. Eragons grīļojās un nikni lūrēja uz plikgalvaino vīru. Safiras rīklē atskanēja dobjš rūciens.
Plikgalvis tam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņš pagriezās pret Murtagu, pret kuru vēl aizvien bija pavērsts kails zobens. Tagad tava kārta.
Murtags sastinga un pakratīja galvu. Zobens viegli iešķēla viņa kaklu. No brūces sāka pilēt asinis. Nē.
- Tevi te neuzņems, ja tu atteiksies.
- Eragons tika atzīts par uzticamu, tādēļ jūs nevarat man draudēt, ka viņu nogalināsiet, lai iespaidotu manu lēmumu. Tā kā jūs to nevarat, es neatklāšu savu prātu, lai ko jūs teiktu vai darītu.
Saverkšķījis lūpas smīnā un saraucis sarus, kas laikam bija uzacis, plikgalvainais vīrs noteica: Un kā ar tavu dzīvību? Es varu tev to atņemt.
- Šiem draudiem nebūtu nekādas jēgas, Murtags attrauca akmenscietā balsī, kurā skanēja nesalaužama pārliecība.
Vecais virs nikni iekliedzās: Tev nav izvēles! Viņš paspēra soli uz priekšu un uzlika uz Murtaga pieres savu plaukstu. Murtags sastinga, un viņa seja dusmās sasala, dūres savilkās un kakla muskuļi uzpampa. Acīmredzot viņš cīnījās pret uzbrukumu ar visu savu spēku. Saniknots un sašutis plikgalvainais vīrs atieza zobus; viņa pirksti nežēlīgi ieurbās Murtaga plecos.
Eragons aiz līdzjūtības nodrebēja, saprotot, kāda cīņa starp abiem risinājās. Vai tu viņam nevari palīdzēt?
Nē, Safira klusi atbildēja. Viņš nevienam neļauj ieskatīties savā prātā.
Oriks drūmi skatījās uz abu cīņu. Ilf carnz orodūm! viņš nomurmināja, tad metās uz priekšu un iekliedzās: Pietiek! Rūķis sagrāba plikgalvainā vīra roku un atrāva to nost no Murtaga ar milzu spēku, kas nemaz neatbilda viņa augumam.
Vecais vīrs aizstreipuļoja prom un nikni metās virsū Orikam.
- Kā tu uzdrošinies! viņš auroja. Tu apšaubi mani kā komandieri vispirms tu atvēri vārtus bez atļaujas un tagad vēl šis pārkāpums! Tu esi rīkojies nekaunīgi un nodevīgi. Vai domā, ka tavs karalis tevi tagad aizsargās?
