- Man ir aizdomas, ka Arja ir daudz nozīmīgāka, nekā mēs domājām. Apsver visu, ko esi uzzinājis: viņa meistarīgi lieto zobenu, ir lietpratīga maģijas zinātāja, un, kas vēl jo svarīgāk, viņu izvēlēja sargāt Safiras olu. Nevar būt, ka viņa ir parasta elfa.
Eragons piekrita.
Murtags skatījās griestos.
- Zini, man šis apcietinājums sniedz savādu miera izjūtu. Pirmo reizi dzīvē man vairs nav jābaidās. Es zinu, ka vajadzētu… taču kaut kas šajā vietā man liek justies mierīgam. Labs naktsmiegs arī palīdz.
- Zinu, ko tu domā, Eragons sausi piebilda. Viņš pavirzījās uz mīkstāku vietu gultā. Nasuada sacīja, ka bijusi tevi apciemot. Vai viņa pavēstīja kaut ko interesantu?
Murtaga acu skatiens aizplīvurojās, un viņš pakratīja galvu.
- Nē, viņa vienkārši gribēja mani satikt. Vai viņa nelīdzinās princesei? Un cik cēli viņa staigā! Kad viņa pirmo reizi parādījās šajās durvīs, domāju, ka ienākusi kāda no Galbatoriksa galma dāmām. Es esmu redzējis hercogu un grāfu sievas, kas salīdzinājumā ar Nasuadu vairāk iederējās kūtī, nevis pilī.
Eragons ieklausījās šajos slavinošajos vārdos, un pamazām viņam viss kļuva skaidrs. Varbūt arī tas neko nenozīmē, viņš sev pieteica. Tu pārāk ātri izdari secinājumus. Tomēr priekšnojauta jaunekli nepameta. Mēģinādams atkratīties no šīm domām, viņš vaicāja:
- Murtag, cik ilgu laiku tu paliksi apcietinājumā? Mūžīgi tu šeit nevari slēpties.
Murtags bezrūpīgi paraustīja plecus, taču vārdi pār lūpām nāca smagi:
- Šobrīd mani apmierina šī vieta un es gribu atpūsties. Pagaidām nav jēgas kaut kur citur meklēt patvērumu vai nodot sevi dvīņu pārbaudei. Protams, pēc kāda laika man tas apniks, taču pagaidām… esmu apmierināts.
Safira pamodināja Eragonu, asi piegrūžot ar purnu un noskrāpējot viņam ādu ar savu zvīņaino žokli.
Ei, sāp taču! viņš iesaucās, uzrāvies sēdus. Alā bija tumšs, vienīgi no sienas gaismekļa spīdēja bāla gaisma. Ārā pūķu apmetnē Isidara Mitrims zaigoja tūkstoš dažādās krāsās, un to izgaismoja lukturu virtene.
Pie alas ieejas stāvēja satraukts rūķis un lauzīja rokas.
- Tev jānāk, Argetlam! Liela nelaime Ažihads sauc pēc tevis. Nav laika!
- Kas noticis? Eragons gribēja zināt.
Rūķis tikai pakratīja galvu, ka bārda vien nošūpojās.
- Tev jānāk! Carkna bragha! Tūlīt!
Eragons aplika Zaroku ap vidukli, paķēra stopu un bultas, tad piesēja seglus Safīrai pie muguras. Te nu bija saldie sapņi, viņa nopurpināja, pieliekdamās, cik vien zemu spēja, lai jauneklis varētu uzrāpties viņai mugurā. Eragons skaļi nožāvājās, un Safira izlidoja no alas.
Kad abi nolaidās pie Troņheimas vārtiem, tur jau gaidīja Oriks. Viņa seja bija drūma.
- Nāc, pārējie jau gaida.
Viņš pavadīja pūķi un Eragonu līdz Ažihada telpām. Ceļā Pūķa Jātnieks mēģināja izprašņāt Oriku par notikušo, taču viņš tikai atbildēja:
- Es pats neko daudz nezinu pagaidi, līdz visu dzirdēsi no Ažihada.
Lielās durvis atvēra druknu sargu pāris. Ažihads stāvēja pie sava galda un drūmi pētīja karti. Telpā bija arī Arja un vīrs ar muskuļainajām rokām. Ažihads palūkojās uz ienācējiem.
- Labi, arī tu esi klāt, Eragon. Iepazīsties ar Jormunduru, manu vietnieku.
Abi vīrieši pamāja viens otram un pievērsa visu uzmanību Ažihadam.
- Es liku pamodināt jūs visus piecus, jo mēs esam lielās briesmās. Pirms kādas pusstundas no pamesta tuneļa zem Troņheimas izskrēja rūķis. Viņš asiņoja un tik tikko varēja parunāt, taču spēja pateikt pārējiem rūķiem, kas dzinās tam pa pēdām: urgļu armija ir tikai kādas dienas gājiena attālumā no šejienes.
Telpā iestājās nāves klusums. Tad Jormundurs skaļi nolamājās un sāka uzdot jautājumus, arī Oriks pievienojās tajā pašā brīdī. Arja klusēja. Ažihads pacēla rokas un iesaucās:
- Klusu! Ir vēl kaut kas. Urgļi netuvojas pa sauszemi, bet zem tās. Viņi ir tuneļos… mums gatavojas uzbrukt no apakšas.
Eragons ierunājās skaļāk, lai pārkliegtu telpā valdošo kņadu:
- Kāpēc rūķi neuzzināja par to jau agrāk? Kā urgļi atklāja tuneļus?
- Mums ir paveicies, ka uzzinājām tagad! Oriks atbrēca.
Visi pārtrauca sarunas, lai ieklausītos viņa sakāmajā.
- Beoru kalnus caurvij simtiem tuneļu, tie ir neapdzīvoti kopš tā laika, kad tajos ieguva dārgakmeņus un metālu. Vienīgie rūķi, kas tajos klejo, ir dīvaiņi, kas ne ar vienu negrib sazināties. Varēja gadīties, ka mūs vispār neviens nebrīdinātu.
Ažihads norādīja uz karti, un Eragons pievirzījās tuvāk. Kartē bija attēlota Alagēzijas dienvidu daļa, taču atšķirībā no Eragona kartes tā sīki attēloja visu Beoru kalnu grēdu. Ažihada pirksts norādīja uz to Beoru kalnu daļu, kas saskārās ar Surdas austrumu robežu.
- Rūķis sacīja, ka nācis no šejienes.
- Ortiada! Oriks iesaucās. Kad Jormundurs noprasīja, kas lēcies, rūķis paskaidroja:
- Tā ir sena apmetnes vieta; mēs to pametām, kad uzcēlām Troņheimu. Bet senlaikos tā bija mūsu lielākā pilsēta. Taču nu jau gadsimtiem ilgi tur neviens nav dzīvojis.
