- Razaki devušies cauri šejienei, viņš lēnām sacīja, taču tas nav viņu roku darbs. To ir paveikuši urgļi šķēps ir viņu darinājums. Urgļu bars gājis cauri pilsētai iespējams, to ir bijis vesels simts. Dīvaini, es zinu tikai dažus gadījumus, kad šie pulcējušies tādos… Viņš pietupās un cītīgi izpētīja pēdas nospiedumu. Nolamājies viņš metās atpakaļ pie Ledusliesmas un uzlēca tam mugurā.
- Jāj prom! viņš, sakniebis lūpas, nošņācās, dzīdams Ledusliesmu uz priekšu. Urgļi ir tepat! Eragons iedzina piešus Kadokam sānos. Zirgs palēcās uz priekšu un metās aiz Ledusliesmas. Viņi auļoja garām mājām un bija jau gandrīz tikuši cauri pilsētai, kad Eragona plauksta atkal ieniezējās. Viņš pamanīja nelielu kustību labajā pusē, un piepeši milzu dūre izsita jaunekli no segliem. Eragons pārlidoja pāri Kadokam un atsitās pret sienu, instinktīvi pieturēdamies pie sava stopa. Elsodams aiz sāpēm un pārsteiguma, viņš piecēlās stāvus, satvēris sānu.
Urglis slējās virs viņa, glūnīgi lūrēdams uz zēnu. Monstrs bija garš, trekns un platāks par durvju aili pelēku ādu un dzeltenīgām cūkas acīm. Rokas un krūtis izspīlēja muskuļi, pat krūšu bruņas bija urglim par mazu. Galvu sedza dzelzs cepure, no kuras pie deniņiem abās pusēs spraucās ārā auna ragi. Varenā roka turēja īsu, bīstamu zobenu.
Eragons aiz milzeņa stāva ieraudzīja, kā Broms sāka jāt uz viņa pusi, bet to apturēja otrs tikpat milzīgs urglis, kam rokās bija āva.
Muļķi, bēdz! Broms kliedza Eragonam, dodamies pretī ienaidniekam. Urglis, kas stāvēja pretī Eragonam, ierēcās un atvēzējās ar zobenu. Jauneklis atlēca, izbiedēti iekliedzoties, un ierocis nosvilpa viņam gar vaigu. Viņš apsviedās riņķī un, sirdij mežonīgi dauzoties, metās uz Jazuakas centru.
Urglis sekoja, smagajiem zābakiem klaudzot. Eragons izmisīgi sauca Safiru, tad no visa spēka centās skriet vēl ātrāk. Urglis mina viņam uz papēžiem, zēna izmisīgie pūliņi neko nelīdzēja. Lielie ilkņi atiezās rēcienam. Urglis jau gandrīz bija viņu panācis, kad Eragons tomēr spēja uzvilkt stopu un, uz mirkli apstājies, nomērķēja un izšāva. Urglis pastiepa roku un noķēra lidojošo bultu savā vairogā. Monstrs pietuvojās Eragonam, pirms viņš varēja izšaut otrreiz, un abi cīnīdamies nokrita zemē. Saķērušies ar rokām un kājām, viņi aizripoja pa zemi.
Eragonam pēkšņi brīnumainā kārtā izdevās pielēkt kājās, viņš skrēja atpakaļ pie Broma, kas, sēžot seglos, apmainījās nikniem cirtieniem ar savu ienaidnieku. Kur ir pārējie urgļi? Eragons izmisīgi domāja. Vai šie ir vienīgie Jazuakā palikušie ? Pēkšņi atskanēja skaļš cirtiens, un Ledusliesma zviegdams atkāpās. Broms saliecās seglos, asinis straumē plūda no rokas. Urglis aiz viņa iegaudojās uzvaras priekā un pacēla āvu nāvējošam cirtienam.
Eragons apdullinoši iekliedzās, ar galvu ietriecoties urglī. Monstrs pārsteigts apstājās, tad pagriezās pret jaunekli un atvēzēja āvu. Eragons izvairījās no cirtiena un iedzina nagus urgļa sānā, atstājot asiņojošas brūces. Urgļa vieplis niknumā sašķiebās. Tas atkal cirta, taču netrāpīja; Eragons paspēja atlēkt sāņus un skrēja uz priekšu pa aleju.
Eragons sakopoja visus spēkus, lai aizvestu urgļus prom no Broma. Viņš ieslīdēja šaurā ieliņā starp divām mājām un spēji apstājās, ieraugot, ka nonācis strupceļā. Viņš mēģināja izkļūt, taču urgļi jau bija aizstājušies priekšā ieejai. Viņi tuvojās, zākādami Eragonu savās čerkstošajās balsīs. Puiša skatiens šaudījās no vienas puses uz otru, meklēdams izeju, taču veltīgi.
Kad viņš stājās pretī urgļiem, acu priekšā aizslīdēja mirušie pilsētnieki, kas bija sakrauti kaudzē ap šķēpu, un nevainīgais bērns, kas nekad nekļūs pieaudzis. Domājot par viņu likteni, svilinošs, nikns spēks ielija katrā Eragona ķermeņa šūnā. Viņš gribēja vairāk nekā tikai taisnīgumu. Viss viņa būtībā pretojās nāvei tam, ka viņš varētu tā vienkārši mirt. Spēks auga arvien lielāks, līdz jauneklis juta, ka eksplodēs, ja tūlīt neradīs tam pielietojumu.
Viņš izslējās taisns, visas bailes bija zudušas. Viņš līgani pacēla stopu. Urgļi smējās un katram gadījumam aizsedza sevi ar vairogiem. Eragons skatījās pāri stopam, kā bija darījis jau simtiem reižu, un nomērķēja bultu. Viņā kūsāja gandrīz neizturama enerģija. Viņam tā bija jāatbrīvo vai arī tā aprīs viņu pašu. Piepeši viņam, nemaz to negribot, paspruka pār lūpām vārds. Viņš izšāva, kliegdams: Brisingr!
Bulta šņākdama aiztraucās pa gaisu, degdama zilās ugunīs. Tā trāpīja pirmajam urglim tieši pierē, un gaisā atskanēja sprādziens. No monstra galvas izšāvās eksplozijas vilnis, acumirklī nogalinot arī otru urgli. Eragons nepaguva aizbēgt, kad sprādziens sasniedza arī viņu. Taču vilnis izgāja viņam cauri, nenodarīdams neko ļaunu un sašķīzdams pret māju sienām.
