Cīnoties ar zobeniem, Eragons bija kļuvis pārliecinātāks un arī ātrāks, viņš šaudījās kā čūska, veikli un lokani. Viņa cirtieni kļuva smagāki un roka vairs nedrebēja, kad vajadzēja atsist uzbrukumus. Kad Eragons iemācījās atvairīt Bromu, cīņa kļuva ilgāka. Tagad, kad viņi devās pie miera, jauneklis nebija vienīgais, kam bija nobrāzti locekļi.
Safira arī turpināja augt, taču lēnāk nekā pirms tam. Tālie lidojumi un medības uzturēja pūķi lieliskā formā. Tagad viņa bija augstāka par zirgiem un arī daudz garāka. Viņas apmēru un zaigojošo zvīņu dēļ Safira bija viegli pamanāma. Broms un Eragons raizējās par to, taču abi nekādi nespēja pārliecināt pūķi noslēpt zaigojošās zvīņas ar netīrumu palīdzību.
Viņi turpināja virzīties uz dienvidiem, sekodami pa pēdām razakiem. Eragonu mulsināja tas, ka razaki vienmēr bija dažas dienas priekšā, lai cik ātri viņi devās uz priekšu. Reizēm jauneklis bija gatavs padoties, taču tad viņi atrada kādu zīmi vai pēdu nospiedumu un viņš atguva cerības.
Visgarām Ninorai nebija apdzīvotu vietu, un trijotne, dienām ritot, netraucēti virzījās uz priekšu. Beidzot viņi nonāca līdz Daretai pirmajai pilsētiņai pēc Jazuakas.
Naktī, pirms viņi nokļuva pilsētiņā, Eragona sapņi bija īpaši spilgti.
Viņš redzēja Garovu un Roranu mājās abi sēdēja izpostītajā virtuvē. Viņi lūdza Eragonu palīdzēt atjaunot saimniecību, bet viņš tikai pakratīja galvu, sirdij saraujoties sāpēs un ilgās. Es dzenos pa pēdām slepkavām, Eragons pačukstēja tēvocim.
Garovs greizi palūkojās viņā un noprasīja: Vai es tev liekos miris ?
Es nevaru tev palīdzēt, Eragons maigi atbildēja, un viņa acis pielija asarām.
Pēkšņi atskanēja rēciens, un Garovs pārvērtās par razaku baru. Tad mirsti, monstri nošņāca un ķērās Eragonam klāt.
Viņš pamodās kā salauzts un skatījās, kā debesīs dziest zvaigznes.
Viss būs labi, mazais, Safīra maigi ierunājās.
Dareta atradās Ninoras krastā šajā apvidū varēja izdzīvot tikai pie ūdens. Pilsētiņa bija maza un diezgan noslēgta iedzīvotāji nekur nebija redzami. Eragons un Broms tuvojās tai ļoti piesardzīgi. Šoreiz Safira noslēpās netālu no pilsētas. Ja rastos kādas nepatikšanas, pūķis būtu klāt pēc dažām sekundēm.
Viņi iejāja Daretā, pūlēdamies izturēties klusi. Broms ar veselo roku sažņaudza ciešāk zobenu, modri skatīdamies uz visām pusēm. Eragons turēja gatavībā uzvilktu stopu, kamēr viņi virzījās starp klusajām mājām. Diez ko labi neizskatās, Eragons domās teica Safīrai. Viņa neatbildēja, taču jauneklis juta, ka pūķis ir gatavs doties palīgā. Puisis palūkojās zemē un atvieglots ieraudzīja pavisam nesenus bērna pēdu nospiedumus. Bet kur viņi ir?
Broms sastinga, kad viņi iejāja Daretas centrā un tas izrādījās tukšs. Vējš pūta pilsētas tukšajās ielās, vietām sagriežot putekļu vērpetes. Broms pagrieza Ledusliesmu apkārt.
Taisāmies, ka tiekam prom no šīs pilsētas. Man nepatīk šejienes noskaņojums.
Viņš palaida Ledusliesmu auļos. Eragons sekoja viņam, mudinādams Kadoku uz priekšu.
Viņi paguva tikai mazliet tikt uz priekšu, kad pēkšņi ceļu aizšķērsoja rati, parādoties no māju pagalma puses. Kadoks nosprauslājās, iecirta pakavus zemē un slīdot apstājās blakus Ledusliesmai. Melnīgsnējs vīrs pārlēca pāri ratiem un nostājās ceļinieku priekšā. Viņam pie sāniem karājās zobens un rokās bija uzvilkts stops. Eragons pacēla savu stopu un nomērķēja uz svešinieku, kurš pavēloši sauca:
- Stāt! Nolaidiet ieročus! Jūs ir ielenkuši sešdesmit loka strēlnieki. Ja jūs kustēsieties, viņi šaus.
Un kā uz burvja mājienu uz apkārtējo māju jumtiem parādījās bruņotu vīru silueti.
Safira, turies no šejienes pa gabalu! Eragons iesaucās. Viņu ir pārāk daudz. Ja tu ieradīsies, viņi nogalinās tevi vēl gaisā. Netuvojies! Viņa dzirdēja, tomēr jauneklis nebija pārliecināts, vai pūķis viņu paklausīs. Viņš gatavojās likt lietā maģiju. Man būs jāaptur bultas, pirms tās ieurbsies manī vai Bromā.
- Ko jūs vēlaties? Broms mierīgā balsī vaicāja.
- Kāpēc jūs esat ieradušies? vīrs noprasīja.
- Lai nopirktu pārtiku un dzirdētu jaunumus. Neko vairāk negribam. Mēs esam ceļā pie mana brālēna Drasleonā.
- Jūs esat diezgan krietni bruņojušies.
- Jūs arī, atbildēja Broms. Šis ir bīstams laiks.
- Taisnība. Vīrs uzmanīgi viņus aplūkoja. Es nedomāju, ka vēlat mums ļaunu, taču mums nesen ir bijusi darīšana ar urgļiem un laupītājiem, tāpēc es tik viegli nepaļaujos uz jūsu vārdiem.
- Ja jau nav nekādas nozīmes tam, ko sakām, kas tagad notiks? pārjautāja Broms. Vīri uz jumtiem nebija pakustējušies. Pēc viņu nekustīguma Eragons sprieda, ka viņi ir vai nu ļoti disciplinēti… vai ari ļoti nobijušies. Viņš cerēja, ka vainojams varētu būt otrs iemesls.
-Jūs teicāt, ka gribat tikai pārtiku. Jums jāpiekrīt palikt tepat, līdz mēs atnesam nepieciešamo, tad samaksājiet un nekavējoties dodieties prom.
- Jā, mēs esam ar mieru.
- Labi, sacīja vīrs, nolaižot stopu, taču turēja to gatavībā. Viņš pamāja ar roku vienam no strēlniekiem, kas zibenīgi nokāpa lejā no jumta un pieskrēja klāt.
- Pasaki viņam, ko gribat.
