ES ROBOTSAIZEKS AZIMOVSA(Amer) Ai 487No angļu valodas tulkojušas R. Koka un Ņ. Ķrilova.Māksliniece V. Hirša.DAŽI VĀRDI PAR AIZEKU AZIMOVU«Vēsture sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Visiem cilvēkiem uz Zemes jābūt draugiem. Es vienmēr esmu centies to uzsvērt savos darbos.»Tie ir Aizeka Azimova — ievērojamā amerikāņu fantasta un zinātnieka — vārdi. Pēc viņa domām, zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Tā risina problēmas, kas ir svarīgas visiem planētas iedzīvotājiem.Šim žanram A. Azimovs — Harvarda universitātes bioķīmijas profesors — veltījis divdesmit sava mūža gadu. Viņa devums ir vairāki desmiti romānu un stāstu. To pamatā ir piedzīvojumu tematika, fantastiskais elements. Taču galvenais viņa daiļrades virziens ir cits: Azimovu visvairāk interesē socioloģijas problēmas, cilvēces nākotnes likteņi. Kā viņš iztēlojas nākotni?«Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa, — izteicies reiz Azimovs, — optimistisks mūsdienu sabiedrības skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību.» Azimova lielums atklājas viņa nozīmīgākajos, socioloģijas problēmām veltītajos darbos. To vidū ir stāstu cikli «Es, robots», «Zvaigznes kā putekļi», «Uz Zemes trūkst vietas», kā arī grandiozā utopija — rakstnieka vērtīgākais darbs — «Mūžības beigas». Groteskā un paradoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofiskās problēmas. Šī viela nedod pamatu optimistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasniegumi var novest pie cilvēces iznīcināšanas.Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnījies par padomju fantastu sociālo optimismu. «… Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms gadiem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists …»Taču arī šodien Azimovs ilgojas pēc optimisma. Rakstnieks pats atzīstas: ja viņš dzīvotu Padomju Savienībā, tad arī laikam rakstītu tādus pašus darbus kā padomju fantasti.Interesanti atzīmēt, ka Aizeks Azimovs, kas savos fantastiskajos darbos risinājis ļoti plašu jautājumu loku, skardams gan kosmiskos lidojumus, gan ar robotiem saistītas problēmas, gan audzināšanas, apmācības un vēl daudzus citus jautājumus, pēdējos gados pievērsies galvenokārt populārzinātniskajai literatūrai.Kā to izskaidrot? Pats rakstnieks sniedz šādu paskaidrojumu: pēc pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa palaišanas viņam kļuvis kauns, ka savās grāmatās viņš nav parādījis mūsdienu zinātnes un tehnikas apbrīnojamos sasniegumus. Azimovs arī izsakās, ka viņš neprotot aprakstīt jūtas un pārdzīvojumus, tāpēc daiļliteratūras darbi viņam nepadodoties.Te nu jāsaka, ka Aizeks Azimovs nepamatoti sevi noniecina. Jo, būdams ļoti erudīts un dziļš rakstnieks — īsts zinātniskās fantastikas klasiķis — viņš ierindojies piecu labāko amerikāņu fantastu skaitā. Tomēr jāuzsver, ka arī viņa populārzinātniskās grāmatas uzrakstītas tikpat spoži, ar tādu pašu žilbinošu fantāzijas lidojumu un plašu vērienīgumu kā viņa fantastiskie darbi.Tā kā latviešu lasītāju mēs iepazīstinām ar A. Azimova zinātniskās fantastikas darbu krājumu, noslēgumā gribētos vēl dažos vārdos raksturot viņa paša domas par minētā žanra un tā rakstnieku galveno sūtību. Tās viņš izklāstījis priekšvārdā japāņu lasītājiem:«Es nebeidzu cerēt, ka cilvēku sadarbība turpināsies Mēness iekarošanas lielajā darbā. Bet, ja ļaudis nesadarbosies, iekarojot Mēnesi, tad līdz Marsa izpētīšanas brīdim cilvēce būs smēlusies pietiekami veselā saprāta, lai apzinātos, ka tas ir visu kopīgs uzdevums.Rakstnieki fantasti pareģo, ka šī diena pienāks, un viņi tādēļ raksta, lai tā drīzāk pienāktu. Rakstnieks fantasts, fantastikas lasītājs un pati fantastika kalpo cilvēcei.»Ņ. Ķrilova
AIZEKS AZIMOVS
ES ROBOTS
.
2. Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.
3. Robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadījumus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.
4. Robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo vai Otro likumu.
Robotikas rokasgrāmata, 56. izdevums, 2058. g.
Es pārskatīju savas piezīmes, un man tās nepatika. Biju pavadījis akciju sabiedrībā «U. S. Robots» trīs dienas, bet tikpat labi būtu varējis šo laiku pavadīt mājās, lasot enciklopēdiju.
Man teica, ka Sjāzena Ķelvina dzimusi 1982. gadā, tātad pašlaik viņai ir septiņdesmit pieci gadi. Visi to zina. Ari firmai «U. S. Robots and Mechanical Men» ir septiņdesmit pieci gadi, jo tajā pašā gadā, kad piedzima doktore Ķelvina, Lorenss Robert- sons nodibināja akciju sabiedrību, kas tagad ir kļuvusi par visdīvaināko rūpniecības milzeni cilvēces vēsturē. Nu, bet to jau ari visi zina.
Divdesmit gadu vecumā Sjūzena Ķelvina bija piedalījusies psihomatemātikas seminārā, kurā doktors Alfrēds Lenings, firmas «U. S. Robots» līdzstrādnieks, demonstrēja pirmo staigājošo robotu, kas varēja ari runāt. Sis lielais, neveiklais un neglītais robots, kurš oda pēc mašīneļļas, bija domāts darbam Merkurija raktuvēs. Bet viņš runāja, pie tam saprātīgi.
Sjūzena šai seminārā neuzstājās; viņa nepiedalījās ari vētrainajās diskusijās, kas tam sekoja. Viņa bija nesabiedriska, neizskatīga, neinteresanta meitene, un no pasaules, kas viņai nepatika, tā norobežojās ar maskai līdzīgu sejas izteiksmi un hipertrofētu intelektu.
Bet jau toreiz, klausoties un skatoties, Sjūzena sajuta, ka viņu pārņem aizraušanās dzedrā liesma.
2003. gadā viņa pabeidza Kolumbijas universitāti un uzsāka aspiranta darbu kibernētikā.
Robertsona izgudrotie pozitronu smadzeņu sakari pārspēja visu, kas bija paveikts divdesmitā gadsimta vidū skaitļojamo mašīnu jomā. Neskaitāmus relejus un fotoelementus aizstāja poraina platlniridija lode apmēram cilvēka smadzeņu lielumā.
Sjūzena iemācījās aprēķināt parametrus, kas nepieciešami iespējamo mainīgo lielumu noteikšanai «pozitronu smadzenēs», un konstruēt uz papīra «smadzenes» tā, lai varētu precīzi paredzēt to reakcijas uz dotajiem kairinājumiem:
