HARIJS HARISONS
Fantastiskā sāga
Marss bija putekļaina, salta pekle. Izkaltusi, asins- sarkana. Viņi slāja viens aiz otra, stigdami līdz potītēm smiltīs un apnicīgi lādēdami nezināmo konstruktoru, kas bija iecerējis skafandriem šos nekur nederīgos kondicionētājus. Jauno skafandru izmēģinājumos defekti nebija atklājušies. Tie nāca gaismā tikai pēc vairāku nedēļu valkāšanas. Uzsūcēji vairs neņēma pretī mitrumu un izgāja no ierindas. Temperatūra uz Marsa bija nemainīga — mīnus sešdesmit grādu pēc Celsija. Lēnām vārīdamies paši savā sulā, viņi miedza ciet acis, lai neiztvaikojušie sviedri neaizsegtu skatienu.
Morlijs pikti skurināja galvu, lai nokratītu lāsi, kas kutināja viņam degunu. Tajā pašā brīdī viņam ceļu šķērsoja kāds pūkains, ruds zvēriņš. Tā bija pirmā dzīvā radība, kuru viņi ieraudzīja uz Marsa. Taču viņā pamodās nevis zinātnieka interese, bet dusmas. Viņš pēkšņi uzspēra dzīvnieciņu augstu gaisā. Šīs negaidītās kustības dēļ Morlijs pazaudēja līdzsvaru. Viņš sāka lēnām sāniski krist un aizķērās ar savu gumijoto tērpu aiz kādas asas obsidiāna klints šķautnes.
Tonijs Benermens izdzirdēja austiņās biedra aiz- smakušo kliedzienu un atskatījās. Morlijs locījās smiltīs, pūlēdamies ar abām rokām aizspiest caurumu celī. Ar mitrumu piesātinātais gaiss lauzās ārā kā tvaika strūkla un momentāni pānvērtās spīguļojošos ledus kristālos. Tonijs pieskrēja klāt draugam un veltīgi mēģināja ar abām rokām nosegt plīsumu. Viņu sejsargi bija cieši kopā, un Tonijs redzēja, ka Morlija acis ieplešas šausmās un seja kļūst zila.
— Palīdzi man … palīdzi!
Sie vārdi tika izkliegti ar tādu spēku, ka radio- austiņu membrāna nodrebēja. Tomēr nekas nebija glābjams. Viņi nebija paņēmuši līdzi nevienu ielāpu. Visi ielāpi bija palikuši kuģī savu ceturtdaļjūdzi no šejienes. Kamēr viņš aizskrietu turp un atskrietu atpakaļ, Morlijs jau būtu beigts.
Tonijs gausi piecēlās un nopūtās. Kuģī viņi bija divi, un uz Marsa nebija neviena, kas varētu palīdzēt. Morlijs notvēra Tonija skatienu un sašļuka.
— Nav nekādu cerību, Tonij? Man ir beigas?
— Līdzko skābeklis būs izsīcis. Labi ja trīsdesmit sekundes. Es neko nevaru līdzēt.
Morlijs izgrūda visīsāko un visrupjāko lamuvārdu, kādu vien zināja, un nospieda sarkanu podziņu plaukstas virspusē — «Avārija». Tajā pašā mirklī zeme atvērās un smiltis sabira caurumā. Tonijs pakāpās atpakaļ: caurumā parādījās divi vīrieši baltos skafandros. Uz ķiverēm viņiem bija sarkani krusti. Viņi uzvēla Morliju uz nestuvēm un viens divi nozuda.
Tonijs drūmi raudzījās lejup, kamēr no cauruma izmeta Morlija skafandru. Tad ar smiltīm klātā lūka aizvērās, un tuksnesī atkal valdīja klusums.
Lelle skafandrā svēra tikpat, cik Morlijs, un tās plastmasas sejai bija pat zināma līdzība ar viņu. Kāds jokupēteris acu vietā bija uzzīmējis melnus krustus. «Bezgala dīvaini,» Tonijs nodomāja, cenzdamies dabūt neērto neslavu sev uz muguras. Atceļā viņš ieraudzīja nekustīgi gulošo Marsa zvēriņu. Viņš paspēra to sāņus, un no tā izbira atsperītes un ritentiņi.
Kad viņš bija nonācis līdz kuģim, sīciņā saule jau skāra sarkano kalnu robotās virsotnes. Par apbedīšanu šodien vairs nebija ko domāt, vajadzēs gaidīt līdz rītam. Atstājis lelli gaisa slūžās, Tonijs ierāpās kabīnē un novilka pilošo skafandru.
Pa to laiku bija sabiezējusi krēsla, un būtnes, kuras viņi dēvēja par «pūcēm», ņēmās grabināties un skrāpēties gar kuģa korpusu. Viņiem ne reizi nebija izdevies ieraudzīt «pūces», tāpēc šī skrāpēšanās kaitināja jo vairāk. Sildīdams vakariņas, Tonijs šķindināja pannas, lai nomāktu nepatīkamās skaņas. Paēdis un no- vācis traukus, viņš pirmo reizi izjuta vientulību. Pat tabakas zelēklis nelīdzēja; šovakar tas tikai atgādināja zaļo Havannas cigāru kasti, kas gaidīja viņu uz Zemes.
Tonijs nejauši iespēra pa tievo galda kāju, un visi metāla šķīvji, pannas un sudrablietas aizlidoja kur kurā. Tas bija patīkams troksnis, bet vēl patīkamāk bija atstāt visu, kā ir, un likties uz auss.
Šoreiz viņi bija bijuši pavisam tuvu mērķim. Būtu Morlijs turējis acis vaļā! Tonijs piespieda sevi nedomāt par to un gāja gulēt.
Otrā rītā viņš apbedīja Morliju. Zobus sakodis, ievērodams vislielāko piesardzību, viņš pavadīja līdz startam atlikušās divas dienas. Iežu paraugi jau bija kuģī, gaisa paraugu vācēji un radiācijas mērītāji darbojās pilnīgi automātiski.
Starta dienā viņš izņēma no aparātiem lentes un aiznesa aparātus tālāk no kuģa, lai tos neķertu uguns strūkla. Turpat viņš atstāja pārtikas krājumus, visādas ierīces un nevajadzīgus piederumus. Pēdējo reizi šļūkdams pa sarkanajām smiltīm, viņš ironiski atvadījās no Morlija kapa. Kuģī vairs nebija ko darīt, nebija pat ko lasīt. Divas atlikušās stundas Tonijs novārtījās pa koju, skaitīdams kniedes griestos.
