Lielaka kluda mana dzive bija randins ar virieti, kuru nekad muza nebiju redzejusi. Bija tikai fotografija, kas vinu nekadi neraksturoja. Es iemileju vina izskatu. Mana mieriga dzive tika sagrauta, bez ceribas atguties. Kops ta laika mani saistija ipasa vienosanas ar to, no kura man par muguru parlaidas drebuli, un acis nolaidas uz leju, baidoties vinu kaut reizi ieraudzit. No vina noteikumiem, tapat ka no vina pasa, nav iespejams izbegt, un nav verts meginat. Vins to atradis. Atvedis to atpakal. Nolauzis to. Mana pretestiba nebija ilga, jo, tiklidz es uzzinaju, kas vins patiesiba ir, man nacas piekrist vina noteikumiem.
Es nekad nebiju apmeklejusi iepazisanas vietnes, bet apmeram pirms paris menesiem es izveidoju lapu viena no popularakajam vietnem. Neko darit. Tas gan drosi vien ir meli. Patiesiba es gribeju atrast kadu manai dveselei tuvu cilveku, protams, virieti. Man ir daudz draudzenem. Rakstija vienu perversi vai pristareli jeri, kas ir nogurusi no gimenes dzives un vienkarsi velas labi pavadit laiku ar kadu, kas ir jaunaks par vinu sievam. Ielieciet vietne paris manu fotografiju. Protams, kur es esmu parade un mazliet fotosopa krasam, gribejas izdailot dzivi. Es neuzskatu sevi par neglitu, bet ari par skaistuli. Krasoti blondi mati, pelekas acis un videjs augums. Pavisam nesen parkapu divdesmit un tikai tagad atcerejos, ka nekas nopietns, ka man bija un nebija, un laiks iet un jauniba nav muziga. Bija mulkigi doties meklet kadu pazinu interneta, bet vel mulkigak butu meklet kadu starp vietejiem dzekistiem.
Tomer es atradu savu upuri. Vai drizak vins atrada mani. Vina fotografija iepriecinaja mani un uzsmaidija mana seja. Pievilcigs ka elle un atbilstoss vecumam. Manuprat, virietim vajadzetu but vismaz piecus vai septinus gadus vecakam par sievieti. Manuprat, tas ir harmoniski. Vins atbilst maniem kriterijiem. Vins uzrakstija un uzreiz piedavaja tikties bez kilometriem sarakstes. Manam sirdsmieram vins piedavaja izveleties tiksanas vietu. Tas beidzot izkauseja ledu. Vina taktiskums un runas maniere bija loti pievilciga. Un vina balss zina izkauseja manu sirdi. Vina samtaina humana balss bija gluzi tada pati ka vina izskats. Varu drosi apgalvot, ka sis virietis man patika jau no pirmas fotografijas un zinojuma. Es piekritu ar vinu satikties, ne mirkli nedomajot.
– Eileen, tev seit ir randins? – Mes iegajam vieteja noplukusaja bara, lai gan daudzi cilveki domaja, ka tas ir superklubs, tikpat labs ka centrs, bet ta nebija. Mani vecaki seit iepazinas pirms daudziem gadiem, tapec man tas skita nostalgiski. Mani seit vienmer vilinaja.
Ja, es nolemu panemt lidzi draugu, tikai gadijumam. Vina vienkarsi staves kaut kur mala, un pati bija ieradusies seit. Vina nevar noticet, ka tas ir puisis no bildes, kurs nak mani sagaidit. Zinkariga ka elle.
– Vins man teica, lai es pati izvelos tiksanas vietu, – es teicu. – Kur man vajadzeja vinu aizvest? Uz parku? Ne. Es seit jutos erti.
Nezinu, vai vins seit kadreiz ir bijis. Cik es zinu, vins ir no citas pilsetas, bet es centisos iztureties ta, it ka butu skaistakaja vieta pasaule. Par laimi, seit gandriz nav dzeraju. Ir pirmdiena.
– Starp citu, tu izskaties lieliski, – teica mans draugs. – Ne sliktak ka taja bilde, ko vins redzeja, – vina teica, censoties panakt, lai es izskatitos tikpat labi ka taja fotografija. Jo es zinu to vilsanos. Mans bralis reiz devas uz sadu randinu. Izradas, tas bija gandriz akls randins. Meitene nebija no fotografijas, vina bija no kada cita. Ne, ta bija vina. Tikai plus 20 kilogrami. Ko es varu teikt, Photoshop dara brinumus.
– Ceru, ka ari klatiene vins nav sliktaks, – mes ar draugu stavejam pie bara un gaidijam. Mums bija atlicis vel pusstunda laika. Bijam ieradusies agri.
Nezinu, ko es gaidiju no si randina. Nebija paredzets nekas izsmalcinats. Es neesmu tik naiva. Bet es gribeju satikt un aprunaties ar kadu, kas man patik, un tad viss bija atkarigs no manis.
– Ja kas, es busu seit, un es busu sava masina, ja kaut kas ies greizi. Es atnaksu un sitisu vinam pa galvu. Lizbeta vienmer ir tada. Mes esam ka masas, un vina ir mana masa. Mes kopa uzaugam, dzivojam pari ielai. Tagad vina dzivo pie sava drauga, kuru izvilka no geto apkaimes un ielika darba. Vina ir iemesls, kapec vins partrauca dzert. Vini skiet laimigi.
– Ja, vini ir. Es tevi iesaistisu saja lieta, un mes vinam kopa iemacisim macibu, – es teicu. Tikai jokoju. Ja man tas nepatiks un bus tipiski uzbudinatu viriesu runas, es piecelsos un aiziesu prom. Es vienkarsi nesamierinos ar ainas izraisisanu.
– Lai gan, spriezot pec vina bildes… – Lizbeta izstiepas, izsmejot mani. – Ta vieta, lai pamanitu, kads vins ir diditajs, tu vienkarsi svist un skaties uz vinu ka uz dikdieni, – vina sacija, nekurnedama smieties.
Es esmu ka visas meitenes, es pieversu uzmanibu izskatam un visiem tiem atributiem. Bet tomer izskats nav mana galvena prioritate. Ja es uzzinu, ka puisis ir pilnigs bledis, pat ja vins ir triskart izskatigs, es vienkarsi dodos gara pastaiga. Ari mans tetis bija izskatigs, un mana mamma iemileja vina sarmu un vina zilo acu dzilumu. Tagad vini dzivo un cies, vai nu no milestibas, vai no izmisuma. Vini nevar viens no otra atrauties. Mana prieksa vini izliekas, ka viss ir kartiba, bet es redzu, ka ta ir mulkiba.
– Tu sevi tiesa? – Es atcirtu, pasmaidot savam draugam.
– Kluse, Eilena, – Lizbeta iesita man pa plecu. – «Es tevi tikai bridinu, ’mazais’, ka tas var but, un tas ir atkarigs no tevis. Es pieskatisu tavu nepilngadigo pakalu.
