Braiens SelzniksHugo Kabrē izgudrojumsBraiens Selzniks. amerikāņu stāstnieks un mākslinieks, ir radījis neparastu un aizkustinošu stāstu par divpadsmitgadīgo bāreni Hugo.Stāsta notikumi risinās Parīzē 20. gadsimta 30. gados.Kādu dienu Hugo atrod savādu ierīci, un sākas elpu aizraujoši piedzīvojumi…Zēnam jārod atbildes, kā salabot šo ierīci, kur pazudusi tēva piezīmju grāmatiņa ar vērtīgajiem ierakstiem par šī mehānisma darbību un kas patiesībā ir dzelzceļa stacijas rotaļlietu veikala pārdevējs. Izlasot šo aizraujošo stāstu, jūs uzzināsiet, kā Hugo atklātie noslēpumi ir saistīti ar franču kino leģendu režisoru Žoržu Meljesu (1861-1938), nonāksiet viņa filmas "Ceļojums uz Mēnesi" pasaulē un: baudīsiet kino maģijas burvību.Zēna trauksmainās dzīves aprakstu lasītājam palīdz uztvert izteiksmīgas autora ilustrācijas un citu mākslinieku komiksi, filmu skiču un kadru fragmenti.Šī aizraujošā grāmata, kas stāsta arī par kino maģiju un tā pirmsākumiem, bijusi ierosme izcilā amerikāņu kinorežisora Mārtiņa Skorsēzes filmai "Hugo" (2011). Tā ieguvusi 5 Oskarus un ir viena no jēgpilnākajām trīsdimensiju filmām nesenajā kino vēsturē.Dita Rietuma, kinokritike Iekārtojies kādā klusākā vietiņā, paņem zelta atslēdziņu, ieliec to slēdzenē, kas attēlota uz grāmatas vāka un piedzīvojums tūlīt sāksies. Tiks iedarbināts kāds īpašs mehānisms, kas atvērs grāmatu un liks lapām šķirties uz priekšu vēja ātrumā, attopoties tikai tad, kad grāmata jau galā.Viņu sauc Hugo Kabrē, viņam ir tikai divpadsmit gadi un viņš viens pats dzīvo dzelzceļa stacijā. Viņa tēvs ir miris, tēvocis, kurš kļuvis par Hugo aizbildi, ir nekrietns un neciešams cilvēks. Hugo pēc tēvoča pazušanas kļuvis atbildīgs par to, lai stacijas pulksteņi tiktu uzvilkti un vienmēr darbotos. Hugo ir kārtīgs jaunietis, tomēr, lai izdzīvotu, viņam šad tad nākas nozagt pa kādai piena pudelei un kruasānam, bet to viņš dara apstākļu spiests. Puisis aizraujas ar dažādu mehānismu izzināšanu- pulksteņi, uzvelkamās rotaļlietas un citi mehāniski brīnumiņi . Vienu diezgan sarežģītu mehānismu Hugo manto (ja tā to varētu nosaukt) no sava tēva. Tā ir kāda mehāniska lelle, kuru Hugo tēvs tā arī nepaspēja salabot. Tad nu Hugo turpmākais mērķis ir skaidrs- viņš mēģinās salabot šo lelli un uzzināt, kādu vēstījumu tā slēpj.Visa grāmata ir kā viens liels piedzīvojums, viens notikums seko otram un noteikti turpināsies arī tad, kad vāks jau būs aizvēries. Grāmata sarakstīta diezgan vienkāršotā valodā, kas liecina, ka vairāk tā domāta bērnu auditorijai. Tomēr tā gluži apgalvot nevarētu, uzskatu, ka grāmata varētu patikt ikvienam, kas tic brīnumiem, vienalga, cik vecs lai arī viņš būtu. Bija gan vietiņas, kur teksts šķita mazliet pliekans vai neveikls, bet to visu novērsa kas cits. "Hugo Kabrē izgudrojums" ir daudz savādāka par ierastajām grāmatām, tā sastāv no teksta un lieliskām ilustrācijām. Interesanti, ka ilustrācijas ne tikai papildina tekstu, bet daudzviet arī aizstāj to, turpinot vārdos izteikto domu. Šie attēli ir tik dzīvi! Tajos jaušams dziļums un dzīvīgums, kas tekstā dažviet pietrūka. Ļoti patika arī tas, ka ilustrācijas ir melnbaltas. Tā kā grāmatas sižets pats par sevi ir diezgan krāšņs, šādi attēli to vairāk akcentē, un nekas nešķiet pārspīlēts.Zvaigzne ABC, 2013.Hugo Kabrē izgudrojums : stāsts vārdos un bildēs / Braiens Selzniks ; no angļu val. tulk. Daina Ozoliņa ; [red. Inese Auziņa ; aut. zīm.].
Braiens Selzniks
Hugo Kabre izgudrojums
Stāsts, kuru vēlos jums pastāstīt, sākās 1931. gadā Parīzē. Seit Tu satiksi zēnu, vārdā Hugo Kabrē, un pieredzēsi, kā viņš atklāj noslēpumainu zīmējumu, kas uz mūžu maina viņa dzīvi.
Bet, pirms Tu pāršķir šo lappusi, es vēlos, lai Tu iedomājies, ka sēdi pilnīgā tumsā, gluži kā pirms filmas sākšanās. Ekrānā drīz lēks saule, un Tu tuvosies dzelzceļa stacijai pilsētas centrā. Pa durvīm steigsies uz ļaužu pārpildīto centrālo zāli. Un tad Tu pamanīsi pūlī kādu zēnu, kurš lēnām dosies prom pa stacijas ēku. Seko viņam, jo tas ir Hugo Kabrē. TLēna galva ir noslēpumu pilna, un viņš gaida, kad sāksies viņa stāsts.
Profesors H. Alkofrisbs
..
No SOLIŅA, KAS PASLĒPTS AIZ PULKSTEŅA, Hugo redzēja visu. Viņš nervozi ņurcīja kabatā piezīmju grāmatiņu, atgādinot sev, ka jābūt pacietīgam.
Vecais vīrs rotaļlietu stendā strīdējās ar meiteni. Viņa bija apmēram Hugo vecumā, un zēns bieži vien redzēja viņu ieejam rotaļlietu stendā ar grāmatu padusē un pazūdam aiz letes.
Vecais vīrs šodien izskatījās nokaitināts. Vai viņš bija atklājis, ka trūkst kādas rotaļlietas? Nu, tur vairs neko nevarēs līdzēt.
Hugo bija nepieciešamas rotaļlietas.
Vecais vīrs ar meiteni vēl kādu brīdi ķildojās, tad viņa aizcirta grāmatu un aizskrēja.
Par laimi, drīz vien vecais sakrustoja rokas uz krūtīm un iesnaudās.
Hugo lavījās pa tumšajām ejām, izlīda pa ventilācijas lūku un steidzās pa gaiteni, līdz nokļuva pie rotaļlietu stenda. Viņš vēlreiz nervozi paņurcīja kabatā piezīmju grāmatiņu, tad uzmanīgi satvēra rokā uzgriežamo rotaļlietu, kuru bija nolūkojis.
Pēkšņi viņš samanīja kustību, un guļošais večuks pilnībā pamodās. Vecais saķēra viņu aiz rokas, pirms Hugo paspēja aizbēgt.
Mazā, zilā uzgriežamā pele, ko Hugo bija paķēris, izkrita viņam no rokas, aizripoja pa leti un ar blīkšķi novēlās zemē.
- Zaglis! Zaglis! - vecā vīra balss atskanēja tukšajā gaitenī. - Izsauciet stacijas inspektoru!
Dzirdot pieminam inspektoru, Hugo pārbijās. Viņš mēģināja izrauties no tvēriena, bet vecis cieši turēja zēnu aiz rokas un nelaida vaļā.
- Beidzot es tevi noķēru! Iztukšo kabatas!
Hugo klankšķēja kā suns. Viņš bija pārskaities uz sevi, ka ir noķerts.
Vecais vīrs viņu sagrāba tik cieši, ka Hugo jau bija pacēlies uz pirkstgaliem.
- Man sāp!
- Iztukšo kabatas!
Hugo negribīgi citu pēc cita vilka ārā dažādus sīkus priekšmetus: skrūves un naglas, metāla gabalus, uzgriežņus, nobružātas spēļu kārtis, pulksteņa mehānisma detaļas un zobratus. Vēl viņš izņēma saspiestu sērkociņu kastīti un dažas sveces.
- Tajā nekā nav!
- Tad izgriez to uz āru!
- Pie manis nav nekā tāda, kas piederētu jums! Laidiet!
- Kur ir stacijas inspektors? - vecais vīrs atkal ieaurojās, viņa kliedzieni atbalsojās tukšajā gaitenī. — Kāpēc inspektora nekad nav līdzās, kad viņš patiešām ir nepieciešams?
Hugo zināja - ja stacijas inspektors savā zaļajā uniformā pēkšņi parādītos tukšajā gaitenī, visam būtu beigas. Zēns mēģināja izrauties, bet velti. Beidzot, pirkstiem trīcot, puika iebāza roku kabatā un izvilka savu nobružāto, kartona vākos iesieto piezīmju grāmatiņu. Tas vāks bija pilnīgi gluds no biežās lietošanas.
Joprojām turot Hugo, vecais izrāva viņam piezīmju grāmatiņu un nolika to zēnam neaizsniedzamā vietā, atvēra un sāka šķirstīt. Kāda lappuse pievērsa viņa uzmanību.
- Atdodiet! Ta ir mana! - Hugo sauca.
- Spoki… - vecais virs pie sevis murmināja. - Es jau zināju, ka viņi mani reiz atradīs. - Vecis aizvēra piezīmju grāmatiņu. Viņa sejas izteiksme strauji mainījās - bailes tajā mijās ar skumjām un dusmām. - Kas tu esi, puika? Vai tu uzzīmēji šīs bildes?
Hugo klusēja.
- Es jautāju:
Hugo kaut ko norūca un nospļāvās uz grīdas.
- Kam tu nozagi šo piezīmju grāmatiņu?
- Es to neesmu zadzis!
Vecais vīrs ieburkšķējās, atgrūda Hugo un beidzot palaida vaļā. - Tad liec mani mierā! Turies pa gabalu no manis un mana rotaļlietu stenda.
Hugo paberzēja roku un atkāpās, nejauši uzminot uzgriežamajai pelei, kuru pats bija nometis zemē.
Vecais vīrs nodrebēja, dzirdot, kā salūst rotaļlieta.
Hugo pacēla saplēsto peli un nolika uz letes. - Es nevaru iet prom bez savas piezīmju grāmatiņas.
- Tā vairs nav
-Nē!
Večuks savāca Hugo kabatās atrastās mantas, ieskaitot piezīmju grāmatiņu, salika kabatlakatiņā, sasēja tā stūrus un saņēma abās plaukstās. - Tagad pastāsti man par bildēm! Kas tās ir zīmējis?
Hugo neatbildēja.
Vecais vīrs trieca dūri galdā tā, ka visas rotaļlietas palēcās. - Pazūdi no šejienes, sīkais zaglēn!
-
Večuks kaut ko kliedza zēnam pakaļ, bet Hugo dzirdēja tikai savu kurpju klaudzoņu atbalsojamies stacijas sienās.
