Iebrukums полностью

Volters Hārlings vēroja kareivjus ievietojam zenītlielgabala magazīnas kārbā aptveri ar garām, draudīga izskata patronām. Daudzie tievie stobri bija izslieti gandrīz vertikāli gaisā pret lielo, skaisto koku lapotni, kas slēpa tos no ienaidnieka lidmašīnām. Garo stobru gali nobeidzās ar bungām līdzīgu, ne­veiklu, savādu ierīci. Tās bija Šneidera atsitiena bremzes, kas novirzīja šāvienu radītās gāzes; tādē­jādi pretatsitiens līdzsvarojās ar atsitienu un lielgabali neizkustējās no vietas.

Atsitiena bremžu ārējos caurumus cieši nosedza metāla vāki ar gumijas paliktņiem. Stobros nedrīk­stēja iekļūt lietus ūdens, citādi nevarēja paredzēt, kas notiks, ja lielgabalus pēkšņi vajadzēs lietot. Jau

daudzas stundas stipri lija. Un, lai gan vēl nebija pat vēla pēcpusdiena, bija jau gandrīz pilnīgi sa- tumsis, mitrajā krēslā varēja atšķirt vienīgi tuvākos kokus un lielgabalus.

Baterija atradās netālu no ceļa. Otrā pusē, lauku­miņā, kas bija viena no iecienītākajām apmešanās vietām šajā mežā — vienā no skaistākajiem valsts rezervātiem —, bija izvietojusies astoņcollīgo hau­biču baterija. Haubices ritmiski šāva. Volters Hār­lings vēl pirms stundas bija tās diezgan ilgi vērojis. Ik pēc četrpadsmit minūtēm kādas haubices stobrs, sprāgstot lādiņam, spēcīgā atsitiena rezultātā pa­rāvās atpakaļ. Pārējās trīs haubices sekoja šim pie­mēram, šaujot precīzi divpadsmit sekundes cita pēc citas. Pēc tam atkal četrpadsmit minūtes valdīja klusums. Resno stobru pacēluma leņķis liecināja, ka haubices nostādītas uz maksimālo attālumu.

Volters Hārlings nebūtu ievērojis, ka viss notie­košais vienīgi civilpersonas acīs varētu līdzināties īstam karam, ja viņam nebūtu to pateikuši. Bet drīz vien arī viņš to saprata. Haubices šāva bez liesmu slāpētājiem… un kareivji būtu izturējušies pavi­sam citādi, ja būtu gaidāma pretapšaude. Viņi svīda, visiem spēkiem pūlēdamies apšaudīt tālo mērķi ar maksimālo ātrumu, ar kādu spēja šaut viņu ieroči. Bet viņiem nebija jāklausās tuvojošos ienaidnieka šāviņu svilpšanā. Viņi vienmēr tika laikus brīdināti par «pretuguni».

Slavenajā mežā, kas tagad mirka lietū, dārdēja nepārtraukta artilērijas kanonāde. Šāva arī daudzas citas smago haubiču baterijas, pie tam tik ārkārtīgi saskaņoti, ka ik pēc piecpadsmit sekundēm gaisā uzlidoja vismaz viens šāviņš. Šķita, ka pērkonīgi, bet ritmiski dārd kāda gigantiska mašīna.

Pēkšņi lietū, cauri monotonajai artilērijas dunoņai, kas gandrīz šķita kļuvusi par slapjā meža sastāv­daļu, atskanēja pavēles:

—    Pretgaisa aizsardzības daļas, uzmanību! Tuvo­jas ienaidnieka lidmašīna!

Zenītlielgabalu apkalpes acumirkli atdzīvojās. Kareivji salasījās ap ieročiem, gatavi nekavējo­ties rīkoties, saspringti gaidot pavēles un, iespējams, arī nāvi.

Vairākas minūtes pavēļu nebija. Tomēr cauri pie­pešajam klusumam, kas šķita iestājies pēc satrau­kuma — haubices turpināja šaut ar pulksteņa me­hānisma precizitāti —, Hārlings izdzirdēja daudz smagāku ieroču dobjos dārdus. Viņš zināja, ka uz vienīgā dzelzceļa atzarojuma, kas veda gar rezer­vāta malu, izvietoti vairāki divdesmit četru collu lielgabali. Tagad šie smagie tālšāvēji ieroči pievie­nojās haubiču kanonādei.

Zenītbaterijas komandieris, kas, uzlicis speciāla skaņu uztvērēja austiņas, sēdēja starp šāviņu grē­dām, pēkšņi izkliedza veselu rindu skaitļu. Hārlings nesaprata to nozīmi.

—    Ar maksimālo ātrumu — uguni!

Dažas nākamās minūtes valdīja skaņu haoss. Četri zenītlielgabali sāka raidīt gaisā šāviņus, katrs izšau­jot minūtē četrdesmit reizes. To pašu darīja pārējās baterijas … Šķita, ka mežs ir pilns apslēptu zenīt- bateriju. Hārlings pavērās augšup, pretī lietum, bet neko neredzēja, izņemot laiku pa laikam sprāgstošo šāviņu uzliesmojumus. Ja arī ienaidnieka lidma­šīna bija pārlidojusi pāri, kā to liecināja pulkveža skaņu uztvērējs, tad lietus mākoņos tā nebija re­dzama.

Pēkšņi visu apkārtni apgaismoja spilgts uzliesmo­

jums, it kā vienlaikus būtu eksplodējušas vismaz desmit tonnas magnija. Tūlīt pēc tam kreisajā pusē kļuva redzama sārta blāzma. Dega koki. Taču drīz blāzma nodzisa. Lietus bija daudz iedarbīgāks par ķīmiskajiem ugunsdzēšamajiem aparātiem, kurus, kā likās, lietoja kareivji, kas atradās netālu no vie­tas, kur bija iespēris zibens. «Ienaidnieks» bija at­bildējis uz apšaudi.

Pie Hārlinga pienāca ziņnesis. Viņš militāri svei­cināja, no katras formas tēipa vīlītes pilot ūdenim.

—    Ser, tanki dodas ceļā pēc pusstundas, — viņš ziņoja un, redzot Hārlinga izbrīnu, piebilda: — Au­tomobiļi netiek cauri. Kad tanki būs pabeiguši mu­nīcijas izkraušanu, jūs lūdz kopā ar tiem doties at­pakaļ. Ģenerālis jūs gaida.

—    Labi, — sacīja Hārlings. Viņš to izteica diez­gan izklaidīgi, jo viņa prātu nodarbināja ļoti svarī­gas domas. Drīz pēc tam kad ziņnesis bija aizgājis, viņš sāka iet pa lietū izmirkušo meža zemi uz gram­bainā, netīrā ceļa pusi.