Iesācējs bezizejas stāvoklī полностью

Džordžs Smits ir izcils ame­rikāņu zinātnieks, radioelektro­nikas speciālists, risina arī prak­tiskas informācijas teorijas pro­blēmas. Viņš ir vairāku zināt­niski fantastisku stāstu autors.

Pols Vollaks ienāca manā kabinetā. Viņš izska­tījās kā prātu zaudējis. Kaut kādas likteņa ironijas dēļ Pols Vollaks, projekta «Tunelis» direktors, bija pie mums viens no tiem diviem cilvēkiem, kuru uzvārdiem nesekoja burtu ķēdītes, kas apzīmē zi­nātniskos grādus un nosaukumus. Otrs biju es.

—    Vai kaut kas noticis, Pol? — es ievaicājos.

Viņš pamāja ar galvu un sacīja:

—    Tuneļa kapsula darbojas.

—           Tā tam arī jābūt. Tā ir pietiekami daudz reižu pārbaudīta.

—    Hollijai Kārterei nelaimējās.

—           E .. . — es iesāku un tūlīt pat apklusu, jo sa­pratu, ko viņš bija gribējis teikt. — Viņa … viņa . .. ne…?

—           Hollija sekmīgi sasniedza Venēru, — viņš sa­cīja. — Nelaime tā, ka mēs nevaram dabūt viņu atpakaļ.

—    Nevarat dabūt atpakaļ?

Viņš atkal pamāja ar galvu.

—           Mēs taču nekad neesam sevišķi daudz zinājuši kaut ko par Venēras atmosfēru, vai ne?

—    Jā.

—           Redzi, tas mazumiņš, kas kļuva zināms, ie­kams Hollija zaudēja samaņu, liek domāt, ka Venē­ras atmosfērā ir kaut kāds ciāna savienojums, pie tam tādā koncentrācijā, ar kuru pietiek, lai izrai­sītu nervu paralīzi.

—    Ko tu ar to gribi teikt?

—           Es gribu teikt, — Pols Vollaks novilka, — ka Hollija Kārtere beidza elpot neilgi pēc tam, kad bija atvērusi lūku. Un kādu minūti vēlāk viņai pār­stāja pukstēt sirds.

—    Hollija ir … mirusi?

—           Vēl ne, Tom, — viņš sacīja. — Ja mums izdo­tos piecpadsmit vai divdesmit minūšu laikā dabūt viņu atpakaļ, modernā medicīna spētu atdot viņai dzīvību.

—    Bet viņai taču būs skartas smadzenes!

—           O, iespējami tikai īslaicīgi bojājumi. To visu var labot. Galvenais ir dabūt viņu atpakaļ.

—           Mums vajadzēja uzbūvēt divas tuneļa kap­sulas.

—           Mums vajadzēja daudz ko izdarīt. Bet, kad ra­ķete ar aparatūru nolaidās uz Venēras, visi par to vien domāja, kā to ātrāk izmēģināt. Dievs mans lie­cinieks, es mēģināju jūs atturēt no pārāk neapdo­mīgas rīcības. Bet izdot jums, ļaudīm, pavēles no­zīmē velti tērēt laiku un papīru.

Es pavēros viņā.

—           Doktor, — es sacīju, mehāniski piešķirot viņam šo grādu, — Venēra atrodas daudzus desmitus

miljonu kilometru no šejienes. Mūsu rīcībā nav citas tuneļa kapsulas, un neviena raķete nevar no­lidot šo attālumu pietiekami īsā laikā. Tātad kādas gan mums var būt cerības izglābt Holliju?

—    Tur jau ir tā lieta, — noteica Vollaks, — ka Venēra, šķiet, ir apdzīvota.

—    Ko jūs sakāt!

—     Jā, un tieši šis fakts ir galvenokārt vainojams visā. Viņa nolaidās un ieraudzīja šo radījumu tu­vojamies. Būdama pārliecināta, ka indīgā atmosfērā nav iespējama dzīvība, viņa atvēra lūku — un at­klāja pretējo.

—    Un ko tagad?

—    Tagad mums atliek izdomāt paņēmienu, kā izskaidrot venērietim atšķirību starp kreiso un labo. Man liekas, ka tu varēsi palīdzēt.

- Bet es taču esmu tikai skaitļojamo mašīnu

programmētājs.

—    Tieši tā. Mēs domājām, ka tu esi izstrādājis kaut kādu metodi, kā sazināties ar savu mašīnu. Vi­sam pārējam baram, kā tu jau zini, ir grūti sapras­ties savā žargonā pat citam ar citu, nemaz nerunājot par parastām civilpersonām. Vari iedomāties, kas notiks, ja viņi nonāks saskarē ar kādu venērieti.

—    Es pamēģināšu, — es sacīju.

Projekts «Tunelis» ir beigu posms programmā, kas sākta pirms daudziem gadiem, kad kāds uzņēma nopietni nejaušu joku.

Polemizējot par tuneļa diodes darbību, viens no zinātniekiem aizrādīja, ka, ja elektronu varēiu pa­darīt absolūti nekustīgu, tā stāvoklis saskaņā ar Heizenberga nenoteiktības teoriju būtu ļoti ne­skaidrs. No tā izriet, ka tas tikpat labi varētu atras­ties kā uz Venēras, tā uz Zemes vai vēl kur citur.

Sis efekts tiek izmantots tuneļa diodē, izveidojot šķērsām pāri tās savienojumam sprieguma nobīdi. Nelielā diapazonā tā ir pietiekama, lai izjauktu Heizenberga nenoteiktību. Rezultātā elektrons ar daudz lielāku varbūtību atrodas vienā savienojuma pusē nekā otrā.

Nevarēja noliegt to, ka tuneļa diode darbojas. Projekts «Tunelis» bija nopietns mēģinājums iz­mantot tuneļa efektu plašākā mērogā.

Pola Vollaka pieminētajā raķetē atradās apara­tūra, ar kuru bija paredzēts radīt sprieguma nobīdi starp Venēru un Zemi. Un tagad projekts «Tunelis» bija tādā stāvoklī, ka tas izolējis no sabiedrības brīnišķīgāko meiteni pasaulē.

Tā kā šis pēdējais apgalvojums atspoguļo manus subjektīvos uzskatus, atstatumu no kabineta līdz laboratorijai es burtiski nolidoju.

Laboratorija atgādināja īstu trako namu. Ļaudis strīdējās, sapulcējušies nelielos bariņos. Tie, kas klusēja, nikni mētāja galvas, kaut ko noliedzot.