Ursula Le Gvina Jūrzemes burvisNo angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. R., Hekate, 1996.Šī grāmata nepieciešama katram — gan jaunam, gan vecam —, kas grib ieraudzīt Savu Ēnu.Dēmoni un burvji esam mēs paši, tāpat kā paši esam savu dvēseļu magi un burves, un mūsu dvēseles gars ir tā maģija, kas pēc katras romānā izlasītas nodaļas liks pārvērtēt rītdienas nodomus un izvēlēties vārdus, ko teiksim.Šī fantāzija, kas jums sākumā liksies tikai kā jauks laika kavēklis vaļasbrīdim, kā dīvains un skaists stāsts, ko lasīt citam priekšā, — nemanāmi jūs pārvērtīs par savu domu pēddzini un liks pārlasīt šo darbu vēl un vēlreiz.Viens no nozīmīgākajiem darbiem fantāzijas žanrā šajā gadsimtā."Observer"Cik lieliski ir nokļūt tādas meistarīgas stāstnieces rokos kā Ursula Le Gvina, kuras t darbos atrodama iztēles pārveidota pasaule—reizēm dēvēta par maģisko reālismu, zinātnisko fantastiku vai fantāziju!"Los Angeles Times Book Review" !Lai uzzinātu burvju vārdus, viņš darīju visu, ko burve lika, un ielāgoja visu, ko tā mācīju, kaut gan tas ne vienmēr biju patīkami. (Gontā ir pazīstums teiciens vājš Kā sievietes burvju spēks", bet mēdz sacīt arī ci-tādi ļauns kā sievietes burvju spēks". Desmit Alkšņu burve nebija melnās maģijas meistare; viņa nenodar-bojās arī ar augstām burvības mākslām un nesazinājās ar Senajiem spēkiem; taču, būdama neizglītota sieviete neizglītotu ļaužu vidū, viņa nereti izmantoja savu prasmi nesaprātīgiem un apšaubāmiem mērķiem.* * *- Vai tu neatceries, ko es tev stāstīju - ka tās meitenes māte, valdnieka sieva, ir burve?Arī pati meitene jau ir pa pusei burve. Ļoti iespē-jams, ka māte viņu sūtīja runāt ar tevi. Ļoti iespējams, ka tieši vina atvēra grāmatu tajā lappusē, kuru tu lasīji.tie spēki, kam vina kalpo, ir citi spēki, nevis tic, kuriem kalpoju es; man nav zināmi viņas mērķi, taču es zinu, ka vina man nevel labu. Tagad klausies, ko es tev teikšu, Ged! Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka spēku iskauj briesmas - tāpat kā gaismu ieskauj ēna? Burvju mākslas nav rotaļa, ko var spēlēt, lai izklaidētos vai izpelnītos uzslavu. Ielāgo: ikviens mūsu mākslas vārds vai darbs kalpo vai nu labajam, vai ļaunajam! pirms tu runā vai rīkojies, tev vienmēr jāzina, kāda maksa par to būs jāmaksā!MANIEM BRAĻIEM KLIFTONAM, TEDAM, KARLAMVien klusumā vārds, vien tumsā gaisma, vien nāvē dzīve: spilgti mirdz vanaga ceļš tukšo debesu tālē."Ea zemes radīšana"Par rakstnieci:Ursula Krēbere Le Gvina (Ursula Kroeber Le Guin) ir dzimusi Berklijā, Kalifomijā 1929. gadā. Viņas vecāki ir pazīstamais antropologs Alfrēds L Krēbers un rakstniece Teodora Krēbere, mums pazīstamās grāmatas "Išī divās pasaulēs" autore. Ursula K. Le Gvina Kolumbijas universitātē ieguva maģistra grādu romāņu filoloģijas nozarē un, saņēmusi Fulbraita stipendiju, turpināja studijas Parīzē, kur iepazinās un apprecējās ar jauno vēsturnieku Šarlu Le Gvinu.Rakstnieces devums ir vairāk nekā piecpadsmit romāni, arī fantāzijas un fantastikas žanros, vairāk nekā sešdesmit stāstu, dzejoļu krājumi, lugas, pāris eseju un literatūrkritikas rakstu krājumu.Elitāra inteliģences vide, ģimenes un universitāšu tradīcijas un daudzu zinātņu nozaru sintēze ir tā garīgā bagātība, kas atspoguļojas rakstnieces daudzveidīgajos darbos. Viņas bagātā iztēle spēj zinātniskas idejas izteikt literārā veidā, savijot tās ar mūžīgām cilvēciskās esamības problēmām. Savos darbos rakstniece parasti izmanto sociālo zinātņu - antropoloģijas, politoloģijas un psiholoģijas - koncepcijas, jo tām ir vistiešākā saistība ar cilvēku jūtām un uzvedību. No eksaktajām zinātnēm viņu visvairāk interesē teorētiskā fizika, jo tā apraksta un izskaidro procesus, kurus to pārāk mazā vai lielā mēroga dēļ nav iespējams novērot tieši. Tikpat liela loma Le Gvinas darbos ir piešķirta tādām maz izplatītām parādībām cilvēku dzīvē kā telepātija, telekinēze un gaišredzība, kas savukārt ļauj autorei labāk parādīt cilvēku savstarpējās attiecības, attieksmi pret savu likteni un ārējo pasauli.Savos darbos autore parasti izmanto jau agrāk izteiktas citu domātāju idejas un filozofiskās sistēmas. Viņa tās izklāsta vienkāršā, saprotamā veidā un parāda, ka abstrakti termini slēpj sevī visdažādākās nianses, kuras var ieraudzīt tikai tad, ja šīs filozofiskās idejas skata caur cilvēku likteņu prizmu.Fantāzijas (fantasy) žanrā uzrakstītie Jūrzemes cikla četri romāni tiek uzskatīti par Le Gvinas labākajiem darbiem līdztekus fantastikas žanrā uzrakstītajiem romāniem "Tumsas kreisā roka" (The Left Hand of Darkness, 1969) un "Pabērni" (The Dispossessed, 1974).Esejā "Sapņiem jātulko pašiem sevi" autore saka, ka Jūrzemes cikla grāmatas ir uzrakstītas, pamatojoties uz Senās Ķīnasfilozofa Laodzi uzskatu sistēmu par Dao (Ceļu). Šīs filozofiskās skolas uzskatu sistēmā tiek pieņemts, ka Dao pastāvīgi atrodas kustībā un pretstatos, ir mūžīgs un pastāv neatkarīgi, nemanāmi izpilda savu lomu, izpaužoties visur un visā, nes labumu visam esošajam un ne ar vienu necīnās. Šādas Dao īpašības Laodzi sauca par "slepeno tikumu " un uzskatīja par dabas un sabiedrības augstāko likumu. Dao loma Jūrzemē pieder Līdzsvaram - visa esošā balansam.Atbilstoši sākotnējai iecerei Le Gvinai vispirms uzrakstīja trīs grāmatas, un tās iznāca četru gadu laikā cita pēc citas. Lasītāju un kritiķu atzinība bija milzīga. Katrs darbs izpelnījās kādu no ASV literārajām godalgām par bērnu un jauniešu literatūras attīstību, bet trešā grāmata pati par sevi atsevišķi un visa triloģija kopumā 1973. gadā saņēma nacionālo Amerikāņu grāmatas godalgu (The American Book Award), kura tiek piešķirta, lai "godinātu amerikāņu grāmatas, kas atbilst augstākajām literārajām vērtībām". Starp citu, Le Gvina ir vienīgā no fantāzijas un fantastikas žanra rakstniekiem, kas saņēmuši šo godalgu.Jau minētajā esejā rakstniece par triloģijā ietverto darbu lēmām saka sekojošo:"Jūrzemes burvja tēma ir "visbērnišķīgākā" no visām -tā ir tēma par ieiešanu vecumā.Romāns "Atuanas kapenes", ja tā ieceri mēģina izteikt pāris vārdos, uzrakstīts par dzimumu savstarpējām attiecībām. Šeit ir pietiekami daudz simbolikas, kas saistībā ar psihoanalīzi un citiem simboliem, par kuriem, rakstot grāmatu, es, protams, apzināti nedomāju, bet kuriem ir tieša saistība ar seksualitāti. Daudz tiešāk tēmu varētu apzīmēt par ieiešanas vecumā sievišķīgo ceļu. Piedzimšana, reinkamācija, nāve un brīvība - tās nav tēmas pašas par sevi, bet gan šīs grāmatas tēmas.Romāns "Vistālākais krasts" ir veltīts Nāvei, un es uzskatu, ka tā ir pietiekami atbilstoša tēma maniem jaunajiem lasītājiem, jo bērns nevis vienkārši iepazīstas ar nāvi kā ar parādību (starp citu, viņš tai blakus dzīvo no pašas piedzimšanas), bet sāk apzināties, ka arī pats ir mirstīgs, -tieši tas brīdis, tieši tā esamības stunda arī ir tā stunda, kad beidzas bērnība un sākas jauna dzīve. Tā nu redzam -mūsu priekšā atkal ir pāreja vecumā, tikai daudz plašākā kontekstā."Pagāja gandrīz divdesmit gadi, līdz 1990. gadā Le Gvina izdeva ceturto Jūrzemes cikla romānu ar nosaukumu "Te-hanu - Jūrzemes pēdējā grāmata", loģiski noslēdzot stāstījumu par galvenajiem cikla varoņiem un parādot, kādas pārvērtības ir notikušas ar viņiem pusmūžā. Par šo darbu viņa saņēma fantāzijas un fantastikas rakstnieku asociācijas godalgu Nebula, žurnāla "Ločus" godalgu, un, domājams, tas bija arī par iemeslu, lai saņemtu Amerikāņu akadēmijas un Mākslas un literatūras institūta Haralda D. Vursela memoriālo godalgu.Nav jāpārceļas fantāzijas pasaulē, lai piekristu uzskatam, ka tad, kad izbeidzies bērnības un jaunības maģiskais iekšējais pārliecības un uzdrīkstēšanās spēks, ko mēs dažreiz dēvējām par jaunības maksimālismu, brieduma gados būt vienkārši cilvēcīgam ir lielākā dzīves maģija. Par to tad arī ir ceturtais romāns. Le Gvina sasniegusi to, ko spēj tikai īsts meistars literatūrā - katrs romāns ir kā ceļojums savas dvēseles labirintā, kā sava veida garīgās pilnveidošanas pārejas rituāls nākamajam dzīves posmam.Ja runā par meistarības atzīšanu, tad jāsaka, ka 1989. gadā Le Gvina saņēma Piligrima godalgu (Pilgrim A\vard), kuru piešķir zinātniskās fantastikas pētījumu asociācija, lai godinātu par mūža ieguldījumu zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanra izkopšanā. 1995. gada nogalē Vispasaules fantāzijas konventā rakstniece ieguva godalgu par mūža ieguldījumu (Life Achievement) žanra attīstībā. Gendalfa godalgu kopā ar fantāzijas žanra Lielmeistara titulu (Grand Master) viņa jau bija saņēmusi 1979. gadā.Le Gvinas iegūto balvu daudzums ir tik iespaidīgs, ka tam varētu veltīt īpašu sarakstu.Viņas jaunākie izdevumi ir divi stāstu un noveļu krājumi: 1994. gada beigās iznākušais "Iekšzemes jūras zvejnieks" (A Fisherman of the lnland Sea), par kuru kritiķi nevar vienoties, vai tā ir fantastika vai postmodernisma literatūra, un 1995. gadā iznākušais krājums "Četri ceļi uz piedošanu" (Four Ways to Foigiveness), kurā iekļautā novele "Piedošanas diena" (Forgiveness Day) uzreiz saņēma žurnāla "Ločus" godalgu.1995. gadā rakstniece piedalās projektā, kura noslēguma ir izdots dubultkompaktdisks "Uses of Music in Uttermost Parts" ar Le Gvinas tekstiem un komponistes Elinoras Armeras mūziku.Šajā ieskaņojumā gan komponiste, gan rakstniece uzstājas arī kā teksta lasītājas; viņas papildina koru dziedājumi. Projekta autores piedāvā muzikālas fantāzijas zemi, kurā klausītājam jāiedomājas, ka mūziku var lietot arī kā barību un kā ūdeni, bet pati mūzika varfunkcionēt kā ceļi, sienas un aušana.IMANTS BELOGRĪVS
Ursula Le Gvina
Jūrzemes burvis
Saturs
1. Karotāji miglā
2. Ēna
3. Burvju skola
4. Ēnas izlaušanās
5. Pendoras pūķis
6. Bēgšana
7. Vanaga lidojums
8. Vajāšana
9. Ifišas sala
10. Atklātā jūra
.
Gontas sala -vientuļš kalns, kas slej savu galotni jūdzes augstumā virs vētrainās Ziemeļaustrumu jūras, - ir slavena burvju zeme. Gan no pilsētiņām kalnāju ielejās, gan no ostām tumšajos, šaurajos līčos daudzi gontieši devušies kalpot Arhipelāga valdniekiem, kļūdami par burvjiem vai magiem viņu pilsētās, vai ari, piedzīvojumu alku skubināti, devušies klejojumos pa visām Jūrzemes salām, likdami lietā savas burvju mākslas. Stāsta, ka pats izcilākais no izcilajiem šo jūrasbraucēju vidū esot bijis kāds vīrs, vārdā Zvirbuļ-vanags, kurš savā laikā kļuvis gan par pūķu valdnieku, gan par arhimagu. Par viņa dzīvi stāstīts "Geda varoņdarbā" un daudzās dziesmās, taču šis stāsts būs par laiku, pirms viņš iemantoja slavu un pirms tika sacerētas viņam veltītās dziesmas.
Viņš piedzima vientuļā ciematā ar nosaukumu Desmit Alkšņi; šis ciemats atrodas augstu kalnā, Ziemeļu ielejas galā. Lejpus ciematam līdz jūrai pakāpeniski nolaižas plašas ganību un aramzemju terases, un Aras upes līkumos paceļas citas pilsētiņas; virs ciemata slejas vienīgi mežotas kores, kas kāpj arvien augstāk un beidzot pārtop sniegotu akmeņu virsotnēs.
Bērnībā viņu sauca par Dāniju, un šo vārdu viņam bija devusi māte, kura spēja dot savam dēlam tikai šo vārdu un dzīvību, jo pati nomira, pirms bēms bija sasniedzis gada
vecumu. Viņa tēvs, ciemata bronzas kalējs, bija drūms un nerunīgs vīrs, un, tā kā Danija seši brāļi bija ievērojami vecāki par viņu un pa vienam vien aizgāja projām no mājām, lai apstrādātu paši savu zemi, kuģotu pa jūru vai strādātu par kalējiem citos Ziemeļu ielejas ciematos, nebija neviena, kas dotu zēnam zaudēto mātes maigumu. Danijs izauga kā nezāle savvaļā - straujš, garš, skaļš un lepns puisis ar visai neapvaldītu dabu. Kopā ar dažiem citiem ciemata zēniem zēns ganīja kazas zālainajās nogāzēs virs upes, un, kad viņš bija pietiekami stiprs, lai darbinātu garās plēšas, tēvs lika viņam strādāt par kalēja palīgu, dāsni apveltīdams viņu ar dunkām un pērienu. Darbā no Danija liela labuma nebija. Viņš allaž pamanījās kaut kur aizklīst - vai nu klaiņoja pa meža dziļumiem, vai peldējās Āras upē, kas līdzīgi visām Gontas salas upēm ir ļoti strauja un auksta, vai ari rāpās pa klinšu šķautnēm virsotnēs virs mežu līmeņa, no kurienes varēja redzēt jūru - plašo ziemeļu okeānu, kurā aiz Peregalas vairs nav nevienas salas.
Ciematā dzīvoja viņa mirušās mātes māsa. Viņa bija rūpējusies par Dāniju, kamēr tas vēl bija pavisam maziņš, taču viņai pietika pašai sava darba, un, kad zēns bija tiktāl paaudzies, lai pats varētu gādāt par sevi, viņa tam vairs neveltīja nekādu uzmanību. Bet kādu dienu, kad Danijs bija septiņus gadus vecs, neskolots puišelis, kas neko nezināja par dažādām pasaules mākslām un spēkiem, viņš dzirdēja savu tanti saucam kazu, kura bija uzlīdusi uz būdas salmu jumta un neparko negribēja nākt lejā; līdzko tante skaļi noskaitīja kādu savādu pantu, stūrgalvīgais dzīvnieks palēkdamies metās lejā pie viņas. Nākamajā dienā, ganīdams garspalvainās kazas Augstā Krituma pļavās, Danijs saka klaigāt dzirdētos vārdus, nenojauzdams nedz to mērķi, nedz nozīmi, nedz dziļāko būtību:
Līdzko zēns bija noskandējis šo pantiņu, kazas saskrēja viņam apkārt. Tās atsteidzās visas reizē un ļoti ātri, turklāt bez jebkādas skaņas. Atskrējušas tās lūkojās viņā no savu dzelteno acu tumšajām spraugām.
Danijs iesmējās un vēlreiz noskandēja skaitāmo, kas deva viņam varu pār kazām. Tās saspiedās ciešāk, drūzmēdamās un virzīdamās viņam arvien tuvāk. Piepeši Danijam kļuva bail no to masīvajiem, šķautņainajiem ragiem, savādajām acīm un savādās klusēšanas. Viņš mēģināja izlauzties un bēgt. Kazas metās zēnam līdzi, saspiedušās lokā ap viņu, un tā viņi visi ieskrēja ciematā - gluži kā ar virvi kopā sasaistīts kazu bars un to vidū pārbijies, raudošs gans. Ciemata ļaudis izskrēja no mājām, lamāja kazas un smējās par zēnu. Kopā ar citiem ārā bija iznākusi arī Danija tante, taču viņa nesmējās. Sieviete pateica kazām kādu vārdu, un tās, atsvabinājušās no burvju varas, sāka blēt un, skrubinādamas zāli, izklīda.
- Nāc man līdzi! - tante sacīja Danijam.
