Es biju vainiga, ka mileju nepareizo virieti, un sods nebija ilgi jagaida. Ta kluva par neparastu ligavu atlasi, kura sancensi necensas uzvaret, un ligavaini rada bazas. Noslepumains ligavainis, kura kaisle biede un vilina vienlaikus.
Aiz mums noklikskinaja sledzene, un mes atradamies kresla, tikai apburtie griesti maigi kveloja. Prieksa bija redzama akmens balustrade, tacu tai nebija verts tuvoties: terase paveras uz darzu, no kurienes bija dzirdami viesu smiekli.
«Nebaidieties, vini mus neredzes no apaksas.» – Viriesa cuksti par manu ausi, silta elpa… ta bija tik neparasti intima, ka gribejas sastingt.
Es sapratu, kapec Adelfs mani aizveda no balles zales, un es negrasijos izdomat attaisnojumu. Parak ilgi mes iztikam ar skatieniem un isiem pieskarieniem. Pirms sesiem menesiem Adelfs mani noskupstija, bet man nepatika to atcereties. Tas notika laimiga laika, kad dzive nelidzinajas spoka eksistencei kripta.
Deju zale, muzikas zale, darzs, bufetes galds un viesi – mus neviens neatceresies, varat uz bridi aizmirst.
«Tu sodien smaidi tik noslepumaini,» Adelfs pievilka.
Vins staveja tuvu un maigi noglastija manu vaigu. Interesanti, vai vins zinaja, cik burvigi, atklati un sirsnigi smaidija? Vienigais, kas bija patikamaks par so, bija lielas, zili pelekas acis. Adelfs vienmer uzmanigi skatijas un izradija interesi. Iespejams, arsta profesijai bija ietekme.
«Jo man ir noslepums,» es nocuksteju.
Vins aizsmacis iesmejas un pakratija galvu, izmetot matus no sejas. Kastankrasas, spidigas skipsnas biezi krita uz pieres un vaigiem, padarot attelu burvigi neuzmanigu.
– Vai tu man pastastisi? – Adelfs rotaligi jautaja.
Vins noliecas, vina elpa kustinaja manus matus un slideja pari manam krutim – es biju sajusma par katru sikumu. Man pietruka Adelfas, es gribeju justies pieprasita tapat ka pirms sesiem menesiem. Tad mani vecaki un naivi sapni bija dzivi, pasaule likas skaista. Uguns drudzis padarija mani par bareni. Vinas del es tiku pie pargalviga aizbildna, un Adelfs nevareja lugt atlauju mani pieskatit – kada cita ligava bija aizliegta. Vins kluva vienkarsi doktors Berkls, kurs laiku pa laikam apmekleja pili.
Spriezot pec zinkariga skatiena, Adelfs so noslepumu uztvera personigi. Vina ietekmeja to, ka nonacam kopa uz terases: sodien kluva zinams, ka izbegsu no aizbildna skavam un man nebus japrecas. Mans aizbildnis pat nenaca uz balli, nesekoja man ka melna ena un nemocija; Ir mans vakars, un es panemsu to, kas ir mans.
– Veronija. «Adelfa balss skaneja vel tuvak.
Vins braukaja ar pirkstiem gar vaigu, reizem pieskaroties kaklam, slidot lidz zodam un gandriz pieskaroties lupam. Es tos nedaudz atveru – tas bija sausmigi nepiedienigi, bet tam nebija nozimes. Mans vakars, mana dzive, un neviens tev neliegs dabut vismaz skupstu.
Adelfs nesteidzas to dot. Glasti kluva skarbi, no tiem staroja spriedze, un es neuzdrosinajos kusteties. Vinam bija divdesmit astoni – desmit gadus vecaks par mani, vins visu zinaja precizi, un nebija jegas iejaukties.
Peksni vins atravas un devas dzilak terase. Solu atbalss, sirdspuksti musu templos – pec balles zales burzmas miers skita intims, it ka mes jau butu izdarijusi kaut ko aizliegtu. Adelfa siluets bija skaidri redzams tumsajas debesis, un es apbrinoju vina figuru. Ne parak gars, bez platiem pleciem un visa, kas tika aprakstits romanos. Mani piesaistija melna fraka staja, parliecinatas kustibas un stingras linijas. Bali zelta raksts uz balta krekla mirdzeja, piespraudes gals mirgoja uz kakla lakata – tas viss radija magisku atmosferu. Vina cuksteja, ka seit viss ir iespejams, un es parstaju uztraukties par savu jaunizveidoto kleitu.
«Neratna slampa,» teiktu aizbildnis. Tas viss bija korsetes augsdalas del, bet aki priekspuse maskeja zeltitas pogas un ta neizskatijas pec apaksvelas. Vairak ka tumszalo svarku turpinajums. Majas neskita, cik banala bija sis krasas un vara matu kombinacija – tas bija skaisti. Bet sodien jaunkundzes gerbas ta, lai nekaitinatu savas mammas. Vecaka paaudze deva prieksroku stingriem, stingriem siluetiem un apakssvarku ramjiem, kas lika svarkiem aizmugure izskatities kuplakiem. Tas visu padarija apsaubamu.
Tumsa slepa nepiedienigo terpu, bet ari cienu. Es lepojos ar saviem matiem, un mani sejas vaibsti skita parak plani, manas lupas par sauru. Brunas acis ne ar ko neizcelas.
«Nac surp,» Adelfs sauca tik laipni, ka saubas tika aizmirstas.
Mes apsedamies uz divana balustrades prieksa. Labi bija redzamas debesis un zili violetais elfilona spidums darza, zieds plaukstas lieluma, lidzigs zvaninam. Viesu smiekli pazuda, leja atskaneja tikai apslapetas noputas. Es dzirdeju lidzigas lietas no sava aizbildna istabas, un es pati velejos ta elpot Adelfa rokas.
«Milestibas dziedasana,» vins iesmejas, pieskaroties man ar savu augsstilbu. Auduma kartas apgrutinaja baudisanu, bet pats tuvums, privatums un skanas no darza… tas bija gan apkaunojosi, gan patikami.
«Ne milestiba,» es pasmaidiju, «cita.»
