Kapsētas grāmata полностью

Nils Geimens

Kapsētas grāmata

SATURS

1.Kā Neviens nonāca kapsētā 11

2.Jaunais draugs 39

3.Dieva suņi 67

4.Raganas kapakmens 105

5.Danse Macabre 149

STARPSPĒLE Sanāksme 171

6.Neviena Ovena skolas gaitas 177

7.Ikviens vīrs Džeks 219

8.Atvadas un šķiršanās

Pateicības 317

.

Vīrs Džeks apstājās kāpņu laukumiņā.

Tumsā bija roka, un tā turēja nazi.

Nazim bija pulēts, melns kaula spals un asmens, smalkāks un asāks par žileti. Ja tāds pāršķeļ miesu, cilvēks pat neapjauš, kas noticis.

Nazis bija gandrīz pabeidzis savu darbu šajā mājā, un gan asmens, gan spals mirka asinīs.

Parādes durvis joprojām bija nedaudz pavērtas tieši tik plaši, lai nazis un vīrs, kas to turēja, varētu ielavīties mājā, un naksnīgās miglas vērpetes ieza­gās viņam pa pēdām.

Vīrs Džeks apstājās kāpņu laukumiņā. Ar kreiso roku viņš izvilka no melnā mēteļa kabatas lielu, baltu kabatlakatu un noslaucīja nazi un cimdoto labo roku, kas nazi turēja, tad atkal mutautu paslēpa. Medības bija gandrīz beigušās. Sieviete bija palikusi guļam gultā, vīrietis uz guļamistabas grīdas, un vecākais bērns savā spilgti krāsotajā guļamistabā, pilnā ar rotaļlietām un krāsainiem automašīnu modeļiem. Bija atlicis tikai mazākais, gandrīz vēl zīdainis. Vēl viens, un darbs būs pabeigts.

Viņš ciešāk satvēra naža spalu. Vīrs Džeks bija augstākās raudzes profesionālis vismaz viņš pats tā uzskatīja un nekad nerimās, līdz darbs nebija kārtīgi paveikts.

Viņam bija tumši mati un tumšas acis, un viņš valkāja melnus ādas cimdus no smalkākās jērādas.

Mazuļa istaba bija mājas augšstāvā. Vīrs Džeks kāpa augšup pa kāpnēm, klusi liekot soļus uz paklāja. Viņš atvēra bēniņu durvis un iegāja istabā. Vīram Džekam kājās bija melnas ādas kurpes tik spoži nospodrinā­tas, ka mirdzēja kā tumši spoguļi, un tajās atspīdēja sīciņš pusmēness.

īstais mēness iespīdēja pa bēniņu logu. Mēnesgaismu apslēpa migla, bet vīram Džekam nebija vaja­dzīga gaisma. Viņam noderēs arī bālie mēness stari. Ar tiem pietiks.

Viņš varēja saskatīt bērna apveidu gultiņā galvu, rokas, kājas un rumpīti.

Gultiņai bija augstas redeļu malas, lai bērns neva­rētu izkāpt. Vīrs Džeks pārliecās pār gultu, pacēla labo roku to, kurā turēja nazi, un mērķēja bērnam tieši krūtīs…

…te pēkšņi viņš nolaida roku. Gultiņā bērna vietā gulēja rotaļu lācis. Mazuļa tur nebija.

Vīra Džeka acis bija radušas pie nespodras mēnesgaismas, tāpēc viņš neieslēdza elektrību. Un gaisma nemaz nebija svarīga. Viņam bija citas maņas.

Vīrs Džeks paostīja gaisu. Viņš ignorēja smaržas, kas bija ieplūdušas istabā kopā ar viņu, nošķīra aro­mātus, kuri neattiecās uz lietu, un paļāvās tikai uz to smaržu, kuras dēļ bija ieradies. Vīrs Džeks spēja saost bērnu: viņš smaržoja pēc piena, mazliet pēc šokolādes skaidiņu cepumiem un nedaudz pēc slapjām autiņbik­sītēm, kuras vajadzētu nomainīt. Viņš varēja saost, kā bērna mati smaržo pēc mazuļu šampūna, un vēl kaut ko mazu un gumijotu laikam rotaļlieta, viņš nosprieda, nē, drīzāk kaut kas, ko bērns zīž, kas bija kopā ar bērnu.

Bērns bija te gulējis. Tagad viņa šeit vairs nebija. Vīrs Džeks ļāva ožai sevi vadīt lejup pa kāpnēm un cauri visai augstajai, šaurajai mājai. Viņš pārbaudīja vannas istabu, virtuvi, pieliekamo un beigās arī priekšnamu, kur stāvēja ģimenes divriteņi, mētājās tukšu iepirkumu somu kaudze, zemē bija nokritušas autiņbiksītes un lodāja noklīduši miglas taustekļi, kas bija ielavījušies mājā pa atvērtajām durvīm.

Vīrs Džeks ieņurdējās šī skaņa vienlaikus pauda gan dusmas, gan atvieglojumu. Viņš ielika nazi makstī un noslēpa to garā mēteļa kabatā, un pēc tam izgāja uz ielas. Spīdēja mēness un laternas, bet visu pārklāja migla, aptumšojot gaismu un slāpējot skaņas, liekot šai naktij izskatīties ēnainai un nodevīgai. Vīrs Džeks palūkojās uz vienu ielas pusi un slēgto veikalu rindu, tad uz otru ielas pusi, kur pēdējā augstā māja tupēja kalnā pusceļā uz tumšo, veco kapsētu.

Vīrs Džeks paostīja gaisu un bez steigas sāka kāpt kalnā.

Kopš mazulis bija iemācījies staigāt, viņš bija tēva un mātes acuraugs un pastāvīgu raižu iemesls, jo nekad negribēja stāvēt mierā, viņam patika klīst apkārt, kāpt augšup un līst iekšā un ārā visur, kur vien tas bija iespējams. Tonakt zēnu pamodināja kritiena troksnis stāvu zemāk. Pamodies bērns drīz vien sāka garlai­koties un raudzīties, kā varētu izrāpties no gultiņas. Tai bija augstas redeles, tāpat kā viņa rotaļu sētiņai lejasstāvā, bet mazais bija pārliecināts, ka varēs tās pārvarēt. Viņam bija vajadzīgs tikai pakāpiens…

Mazulis iestūma lielo, zeltaino rotaļu lāci gultiņas stūrī un tad, ar mazajām rociņām turoties pie rede­lēm, uzlika kāju uz lāča vēdera, piecēlās stāvus un pa pusei pārrāpās, pa pusei pārvēlās pāri redelēm, un tika ārā no gultiņas.