Klaiņošana augstākajā līmeni полностью

Dž. Alberts Larū nervozēja, — bet ne bez iemesla. Bija pienākusi viņa lielā diena. Cerībā nomierinā­ties viņš pavērās plecīgā vīrā ar zemu balsi, kurš flegmātiski sēdēja viņam blakus svilpjošajā metro vagonā, un arī atrada, ko meklējis.

Cilvēks, kura pusē atradās tāds vīrs kā Kelvins Bursma, vienkārši nevarēja nenomierināties.

Alberts rāmi, bet noteikti sacīja:

—    Man prātā ir tikai viena doma.

Bursma vēlīgi noliecās pie viņa.

—    Un tā būtu?

—    e oksidāze! — izsaucās Alberts.

Kels Bursma uzsita viņam uz pleca un atbildēja kā treneris, kas dod bokserim pēdējos padomus:

—           Vienīgā doma, kurai jāvalda jūsu smadze­nēs, ir — kā izreklamēt e oksidāzi. Ja Korporācija netiks ieinteresēta šajā lietā, neko nevarēs uzsākt, bet, ja ir darīšana ar Korporācijas vadītājiem, tas nozīmē, ka ir darīšana ar lietpratējiem.

Larū, šūpodamies līdzi vagonam, pārdomāja dzir­dēto.

—    Bet mēs taču pārdodam kaut ko tiešām sva­rīgu, — viņš sadūšojies iebilda.

Larū trīs gadus bija pētījis e oksidāzi. Bursma savukārt bija ar šo lietu saistīts tikai tādēļ, ka viņš bija kāda Larū laboranta svainis, kādas plastmasu firmas direktora vietnieks sagādes lietās un… vie­nīgais komersants, kuru Larū pazina.

Un tomēr šodien, šajā izšķirošajā dienā, Kels Bursma no viņiem abiem bija vienīgais lietpratējs. Veicinātājs. Cilvēks no cietsirdīgās praktiskās pa­saules ārpus klusajām universitātes laboratorijām — no pasaules, kura iedvesa šausmas Dž. Albertam Larū.

Kels bija pats miera iemiesojums.

—     e oksidāze patiešām ir svarīga. Un vienīgi tā­pēc mēs arī varam cerēt.

Metro vilciens gari un skaļi nosvilpās un pēc tam spalgi nošņācās. Viņi bija atbraukuši. Dž. Albertam Larū uzmācās ļauna priekšnojauta. «Te nu tas ir!» viņš sevī noteica. Viņi iejuka pasažieru straumē, kas plūda no vagona uz greznu eskalatoru.

—    Jā, Albert, — dārdināja Kels, abiem blakus slīdot augšup. — Mums ir kaut kas ļoti vērtīgs — ja vien izdotos piekļūt priekšniecībai, piemēram, apgabala direktoram. Ziniet, Albert, ja izdosies, jūs varat kļūt vadītāja vietnieks pašā Korporācijā!

—    O, pateicos! Bet es, protams, piedāvājumu noraidītu — es gribu teikt, ka mana uzticība zināt­niskajam darbam… — Alberts bija satraukts.

—    Bet es, protams, parūpētos par šo lietas pusi jūsu labā, — Bursma mierinoši sacīja. — Nu, Albert, esam klāt.

Eskalators nogādāja viņus saulainā laukumā starp divdesmitstāvu namiem. To šķērsoja apžilbinoši zaļa aleja, kas veda uz Korporācijas apgabala pār­valdes ēku. Alberts izjuta godbijīgas bailes. Tā bija tiešām iespaidīga būve — tai bija tikai trīs stāvi, bet tā aizņēma veselu kvartālu.

Kels godbijīgi norūca:

—    Uzbūvēt kaut ko tādu uz paša dārgākā zemes gabala Detroitā — vai jūs saprotat, ko tas nozīmē, Albert? Varu! Varu un prasmi tirgoties! Lūk, ar ko jums ir darīšana, ielaižoties veikala lietās ar Korpo­rāciju!

Eka bija Lielo Ezeru apgabala centrs, un tās arhi­tektūra bija atbilstoši monumentāla: Alberts, šā di­ženuma iespaidots, kaut ko nomurmināja. Kels bija vienisprātis.

—    Lielisks stils, — viņš svinīgi sacīja.

Stikla durvis visā ēkas augstumā klusi atvērās, tikko Alberta roka tām pieskārās. Tieši priekšā, vēsā vestibila otrā pusē, bija redzamas citas tikpat aug­stas stikla durvis — Korporācijas lielo sasniegumu demonstrēšanas vitrīna. Noslēpumainajā krēslā mīksti ņirbēja uguntiņas. Spīdoši burti veidoja vār­dus «Progresa muzejs».

Vairākas apmeklētāju ģimenes sajūsminātas klai­ņoja starp eksponātiem, tīksminoties par augstāko komercijas māku, kādu sasniegusi cilvēce.

Alberts automātiski sāka iet šajā virzienā. Kels satvēra viņu pie rokas.

—    Šeit., Albert. Gaitenis pa labi.

—    A! īiet… man šķiet, jūs teicāt, ka neesot varējuši vienoties par pieņemšanas laiku un tāpēc mums jādodas pa to pašu ceļu, kur pārējai publikai.

Protams, «publika» bija tie sajūsminātie klaiņo- tāji, kas nāca pa greznajām stikla durvīm.

—    Nu, protams, tieši tā mēs arī darām. Bet es ne­domāja šo publiku.

—    A!

Acīmredzot muzejs bija paredzēts tikai pūlim. Alberts, atskatījies atpakaļ, padevīgi sekoja Kelam uz šķietami neuzkrītošām durvīm vestibila galā. «Iesācēja slepenais ceļš pie varenajiem,» viņš dziļā godbijībā nodomāja.

Bet tad viņš ievēroja trīs vai četrus jaunus cil­vēkus, kas nupat bija ienākuši ēkā, arī nogriežamies uz to pašu pusi.

Uzgaidāmā telpa. Bet tā nelika vilties: acīmredzot Kels bija norādījis īsto ceļu. Viņi bija nonākuši augstākajās aprindās. Lai gan telpa bija liela, tomēr tā atgādināja svētnīcu.

Alberts nekad nebija redzējis tādus krēslus. Visi divdesmit pieci (vai aptuveni tik daudz) vīrieši un sievietes, kas bija atnākuši pirms viņiem, bija ģēr­bušies daudz labāk par Albertu. Turpretī Kela dzel- tenbrūnais viengabala vilnas uzvalks, kas elkoņos un ceļos bija moderni vaļīgs, varēja sacensties ar jebkuru citu. Alberts ar to lepojās.