Nils Geimens, Terijs PrečetsLabas zīmesPasaules gals, ja vēlaties zināt, pienāks sestdien. Nākamsestdien. Pēcpusdienā. Tā vismaz apgalvo Jaukie un precīzie Agneses Nateres pareģojumi, pasaulē vienīgā absolūti nekļūdīgā pareģojumu grāmata, kas sarakstīta 1655. gadā. Labo un Ļauno spēku armijas jau pulcējas... šķiet, ka viss notiek saskaņā ar dievišķo plānu. Vienīgi kāds izklaidīgs eņģelis un dzīves baudītājs dēmons īsti nepriecājas par gaidāmo apokalipsi, jo labprāt vēl padzīvotu šinī pasaulē... Turklāt arī pasaules gala izraisītājs Antikrists vispirms liekas pazudis bez vēsts, bet, kad atrodas... tad tik iet elle vaļā!no angļu valodas tulkojusi Vanda TomaševičaNoskanējis Jānis Jans Pasaulē iemīļoto fantāzijas žanra autoru Nīla Geimena un Terija Prečeta kopdarbs, komiskais romāns "Labas zīmes" kopš tā publicēšanas 1990. gadā piedzīvojis jau 80 izdevumus, ticis nominēts Pasaules Fantāzijas balvai (World Fantasy Award) un Locus balvai par gada labāko fantāzijas romānu, sajūsminājis un sasmīdinājis dažādu vecumu lasītājus visā pasaulē.Romāns "Labas zīmes" ir meistarīgi savērpts izklaidējošs stāstījums, kas parodē neskaitāmus populārus pasaules gala scenārijus, un vienlaikus intelektuāls saldēdiens visiem, kas atpazīs tekstā iešifrētās atsauces uz pasaules kultūras ikonām."Nepārspējami jautra grāmata. Prečets un Geimens ir pārdrošākais un drūmākais duets kopš Džekila un Haida laikiem.Ja tāds būs Armagedons, es arī piedalos."Džeimss Herberts"Debešķīga grāmata, smiesieties uz velna paraušanu!" Time OutLABAS ZĪMES ir pārgalvīgs, ar dīvainām zemsvītras piezīmēm un ekscentriskiem raksturiem pārpilns, taču vienlaikus humāns un inteliģents darbs. Spraigo sižetu meistarīgi papildina Tibetas, Amerikas, Atlantidas un citu svešu, nepazīstamu būtņu fons. Ja tiešām tuvojas pasaules gals, tad Prečets un Geimens mūs līdz tam aizvadīs stilīgi.LočusNeganti jautri!Time OutNebēdnīgās Prečeta burvestības, rūdītas ar Geimena drūmi dzelžaino stilu: vai var būt vēl labāka kombinācija?FearNe tik baisi kā pašu autoru fotoportreti.The TimesNepārspējami jautra grāmata. Prečets un Geimens ir pārdrošākais, drūmākais duets kopš Džekila un Haida laikiem. Ja tāds būs Armagedons, es arī piedalos.Džeimss HerbertsZvaigzne ABC, 2014 Labas zīmes : romāns / Nīls Geimens, Terijs Prečets ; ; redaktore Bārbala Simsone ; Artūra Bērziņa vāka dizains.
Nils Geimens, Terijs Prečets
Ja kāds tiešām vēlas zināt, tad Terijs Prečets ir dzimis 1948. gadā Bakingemšīrā. Sekmīgi izvairījies no aizraujošiem darbiem, kas parasti izdaiļo autoru biogrāfijas. Meklēdams klusu dzīvi, strādājis Centrālajā elektroapgādes pārvaldē (bija preses sekretārs, uzreiz pēc Trīsjūdžu salas notikumiem, kas pierāda precīzu laikmeta izjūtu). Šobrīd pilnībā pievērsies rakstniecībai, dzīvo Viltšīrā kopā ar sievu un meitu. Prečetam gaužām patīk, ja viņam uzsauc banānu kokteili ar rumu (cilvēki gan nelasa autoru biogrāfijas, tomēr vērts pamēģināt).
Nīls Geimens darbojies žurnālistikā, kuru pametis komiksu dēļ, uzskatīdams tos par pilntiesīgu divdesmitā gadsimta mākslas žanru (to apliecina viņa iegūtās godalgas). Geimena augums ir metrs septiņdesmit astoņi. Viņa skapī ir melnu T kreklu kolekcija. Banānu kokteili Nīls nekāro, tomēr jūtas glaimots, saņemot no pateicīgajiem faniem naudu (viņš ir lasījis Prečeta biogrāfiju un, lai gan šaubās par naudas varu, tomēr skaitļi ir iespaidīgi). Mūsu nedrošajā pasaulē dolāri stāv pāri visam.
Terijs Prečets ir cīrulis, bet Nīls Geimens - pūce.
Autori ir vienisprātis ar velnu Krouliju, tāpēc velta šo grāmatu G. K. Cestertonam, kurš zināja, kas notiek.
... BIJA JAUKA DIENA.
Kā visas. Līdz šim to bija jau vairāk nekā septiņas, un lietus vēl nebija izgudrots. Taču Ēdenes austrumu pamalē jau biezēja mākoņi, solot pirmā bargā pērkona negaisa tuvošanos.
Austrumvārtu eņģelis apklāja galvu ar spārniem, lai pasargātos no pirmajām lietus lāsēm.
- Atvaino, - viņš pieklājīgi sacīja, - ko tu tikko teici?
- Es teicu: nāca lejā kā svina bumba, - Čūska atbildēja.
- Ak jā, - eņģelis pamāja (viņu sauca Azirafals).
- Atklāti sakot, manuprāt, tas bija pārspīlēti, - Čūska turpināja. - Es domāju - pirmais grēks un tā tālāk. Starp citu, nesaprotu, kas tur slikts, ja var atšķirt labo no ļaunā.
- Tam
- Saņēmu pavēli radīt jukas, neko vairāk, - Čūska atzinās.
Čūsku sauca Kroulijs, bet viņš grasījās vārdu mainīt, nolēmis, ka tas nekam neder. Viņš bija izlēmis, ka nav Kroulijs.
- Jā, bet tu jau esi velns. Nezinu, vai tu maz spētu darīt labu, - Azirafals šaubījās. - Tas tev asinīs, zini, raksturā. Personīgi man pret tevi gan nav nekādu iebildumu.
- Atzīsti, ka dažkārt jūs šaujat pār strīpu! - Kroulijs sacīja. - Es runāju par Paradīzes koku un to uzrakstu ar lieliem burtiem NEPIESKARTIES! Diez cik smalki nav, vai ne? Kāpēc to nevarēja uzlikt augstu kalna virsotnē vai kaut kur tālāk? Tiešām nezinu, kas Viņam ir padomā.
- Labāk velti nelauzi galvu, - Azirafals ieteica. - Es mūždien saku, ka nav jāgudro par neizprotamo. Ir Labais, un ir Ļaunais. Ja tev saka darīt Labu, bet tu rīkojies Slikti, tad esi pelnījis sodu. Ē.
Iestājās neveikls klusums. Abi vēroja pirmās lietus lāses, kas pieskārās puķēm.
Beigās Kroulijs pajautāja:
- Bet vai tev gadījumā nebija liesmojošs zobens?
- Nu... - eņģelis iesāka.
Pār viņa seju pārslīdēja vainas apziņa, kas tūdaļ atgriezās un apmetās tur uz palikšanu.
- Bija, vai ne? - Kroulijs nelikās mierā. - Liesmoja kā traks.
- Nūja...
- Manuprāt, ļoti iespaidīgi.
-Jā, bet...
- Pazaudēji, vai ne?
- Nē! Nepazaudēju, vēl trakāk.
- Kas tad īsti notika?
Azirafals saguma kā nelaimes čupiņa.
- Ja jau tu tā gribi zināt, - viņš īgni attrauca, - atdevu.
Kroulijs iepleta acis.
- Tā vajadzēja, - eņģelis nezināja, kur likt rokas. - Pārsaluši kā nabagi, un viņa
Eņģelis bažīgi uzsmaidīja sarunbiedram.
- Neko labāku jau izdarīt nevarēju, vai ne?
- Atklāti sakot, šaubos, vai tu esi spējīgs uz ļaunu, -Kroulijs sarkastiski attrauca, bet Azirafals to neievēroja.
- Ai, es tā ceru, - viņš atsaucās, - no sirds ceru. Visu pēcpusdienu par to vien domāju.
Brīdi abi vēroja lietu.
- Savādi, - Kroulijs beigās ierunājās, - man neliek mieru jautājums, vai tas viss ar to ābolu bija pareizi darīts. Starp citu, darīdams labu, velns var iekulties nepatikšanās.
Viņš iebukņīja eņģelim.
- Vai nebūtu jocīgi, ja tu darītu ļaunu, bet es labu, ko? Teiksim, samainītos lomām?
- Neredzu tur nekā jocīga, - Azirafals atbildēja. Kroulijs skatījās lietū.
- Nē, - viņš beidzot atguvās. - Laikam jau tā nevar. Pār Ēdeni klājās tēraudpelēka dūmaka. Kalnos ducināja
pērkons. Pirmie dzīvnieki, tikko iemantojuši vārdus, meklēja glābiņu no negaisa.
