Labirinta gūstā полностью

Džeimss Dašners

Labirinta gūstā

.

Savu jauno dzīvi viņš sāka, stāvot kājās, stindzinošas tumsas un sasmakuša, putekļaina gaisa ieskauts.

Metāls trinās pret metālu; grīda zem kājām sasvērās. Zēns nokrita un, atbalstīdamies uz rokām, sāka rāpties atmuguris­ki, līdz atdūrās pret aukstu metāla sienu. Par spīti vēsajam gaisam uz pieres izspiedās sviedru lāsītes. Lēnām virzoties gar sienu, viņš sasniedza telpas stūri, noslīga zemē, pievil­ka kājas cieši klāt pie vēdera un cerēja, ka acis drīz apradīs ar tumsu. Vēl viens grūdiens, telpa salīgojās un sāka celties augšup kā lifts vecā ogļraču šahtā.

Gaisu caururba griezīgas vinču īdas un ķēžu žvadzoņa kā senā tērauda ražotnē un atbalsojās pret skārda sienām ar zemu, metālisku skaņu. Tumšais būcenis turpināja celties augšup, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, līdz zēns pakrūtē sajuta vieglu nelabumu. Kad nāsīs iecirtās piededzinātas mo­toreļļas smaka, kļuva vēl sliktāk. Gribējās raudāt, bet asaru nebija. Neatlika nekas cits kā vien sēdēt tumsā un gaidīt.

Mani sauc Tomass.

Tas… tas bija viss, ko zēns spēja atcerēties par sevi.

Viņš nesaprata, kā tas ir iespējams. Nemitīgi cenšoties izskaitļot radušos situāciju, prāts darbojās bez aizķeršanās. Galvā netrūka zināšanu faktu un attēlu, detalizētu atmi­ņu par pasauli un tās darbības principiem. Viņš spēja iztē­loties apsnigušus kokus, skriešanu pa rudens lapām klātu ceļu, hamburgera garšu, mēnessgaismas apspīdētu mauriņu, peldēšanos ezerā, rosīgu pilsētas laukumu ar simtiem ļaužu, kuri dodas savās gaitās.

Tomēr viņš neatcerējās, no kurienes nāk, kā nokļuvis tumšajā kabīnē un kas ir viņa vecāki. Viņš nezināja pat savu uzvārdu. Prātā atplaiksnīja cilvēku tēli, bet tie nebija pazīs­tami: seju vietās rēgojās spokaini krāsas traipi. Viņš nespēja atcerēties nevienu pazīstamu vārdu, nevienu sarunu.

Vienmērīgi šūpodamās, tumšā kaste turpināja augšup­ceļu, un Tomass pamazām aprada ar nemitīgo ķēžu žvadzoņu. Pagāja krietns laika sprīdis. Minūtes pārtapa stundās, bet arī to nebija iespējams droši pateikt, jo katra sekunde šķita ilgstam mūžību. Nē. Viņš vēl nebija zaudējis spriest­spēju. Instinkti sacīja, ka tumsā pārvietojies apmēram pusstundu.

Pārsteidzošā kārtā bailes pagaisa kā odu bars, ko iztrenkājis vējš, un to vietā stājās spēcīga ziņkāre. Viņš gribēja sa­prast, kur atrodas un kas ar viņu notiek.

Piepeši kabīne ievaidējās un ar skaļu dārdu apstājās; negaidītā pārmaiņa atkal notrieca Tomasu uz cietās grīdas.

Sliedamies kājās, viņš juta, kā šūpošanās pamazām norimst, līdz apstājas pavisam. Iestājās klusums.

Pagāja minūte. Divas. Tomass skatījās uz visām pusēm, bet redzēja vienīgi tumsu. Viņš taustījās gar sienām, meklējot izeju. Taču tādas nebija, tikai vēsas metāla sienas. No aizkai­tinājuma zēns ievaidējās: vaids atbalsojās tukšumā, pārvēršo­ties samocītā pirmsnāves gārdzienā. Atgriezās klusums. To­mass kliedza, sauca pēc palīdzības, dauzīja ar dūrēm sienas.

Klusums.

Puisis nostājās stūrī, sakrustoja rokas un nodrebēja. At­kal atgriezās bailes. Krūtīs nemierīgi dunēja: šķita, ka sirds tūlīt izkāps pa muti.

-     Palīgā! Lūdzu! Palīdziet kāds! viņš kliedza, vārdiem sprūstot izkaltušajā rīklē.

Virs galvas atskanēja skaļš klaudziens. Tomasam no pār­steiguma aizrāvās elpa, un viņš pacēla acis augšup. Griestos parādījās šaura, taisna gaismas strēle, kas pamazām papla­šinājās. Ar smagu, strīķējošu skaņu uz abām pusēm lēnām vērās vaļā slīdošas metāla durvis. Pēc tik ilgi tumsā pavadī­ta laika spilgtā gaisma dzēla acīs, liekot novērsties un aizklāt seju ar rokām.

Viņa ausis sasniedza attālas skaņas balsis. Sirds sažņau­dzās bailēs.

-    Paskaties uz to švali.

-    Nez cik viņam gadu?

-    Izskatās pēc klunkšķa T-kreklā.

-    Pats tu esi klunkšķis!

-    Vecīt, tur ož pēc sieriņiem.

-    Kā ceļojums, zaļknābi?

-    Galapunkts, brāl.

Tomasu pārņēma apjukums, kam pievienojās mērena panikas deva. Dzirdētie vārdi bija savādi, atbalss tos kropļoja. Daži bija pavisam sveši, citi šķita pazīstami. Zēns ar mokām atvēra plakstiņus un samiegtām acīm raudzījās pretī gaismai un runātājiem. Sākumā saskatāmi bija tikai kustīgi silueti, taču drīz tie pārvērtās cilvēku stāvos, kas, noliekušies pāri at­vērumam griestos, skatās lejup un rāda uz viņu ar pirkstiem.

Gluži kā fotoaparāta lēcā, kam tiek noregulēts fokuss, cil­vēku sejas pamazām noskaidrojās. Daži jaunāki, daži vecā­ki bet tie visi bija puikas. Tomass īsti nezināja, ko bija gai­dījis, bet, ieraudzījis sagaidītājus, pavisam samulsa. Tie bija pusaudži. Bērni. Bailes nedaudz atkāpās, bet ar to nepietika, lai nomierinātu auļojošo sirdi.

No augšas kāds nolaida virvi, kuras galā bija iesieta liela cilpa. Tomass brīdi vilcinājās, tad ielika tajā labo kāju, satvēra striķi un juta, kā tiek uzrauts gaisā. Pretī sniedzās rokas, daudz roku, tās tvēra viņu aiz drēbēm un vilka augšup. Pasaule sa­griezās nepazīstamu seju, krāsu un gaismas virpulī. Pakrūtē uzvirmoja emociju viesulis. Gribējās kliegt, raudāt, izvemties.

Brīdī, kad viņu cēla pāri asajai metāla kastes malai, balsu