Neticiet paregojumiem! Preteja gadijuma jus riskejat sakt to izpildi. Viritas tevs noticeja, un tagad meitene ir spiesta begt no majam, no sava apkaunojosa ligavaina. Un ko sagaidit, kad nejausi izveletais cels vinu ved uz nekromantu torni un pat bistama rituala vidu? Nekromants un vina maceklis, senais dievs, nelaime nonakusi meitene un izsaukts gars. Ko var darit tik daudzveidigs uznemums? Vismaz piepildiet paris paregojumus – bet nepavisam ne ta, ka gaidits!
Pirms atnemat savu delu, panemiet vel vienu!
– Es tevi noladesu. Es atnemsu mantojumu. Es jus nosutisu uz talu garnizonu. Brat. Un tas ir mans dels!
Mariuss, protams, cereja staties preti teva dusmam, tacu nedomaja, ka tas bus tik specigas. Svilpojosais, tikko dzirdams cuksts vairak izklausijas pec cuskas svilpiena, nevis pec cilveka balss – drosa arkarteja niknuma pazime. Sieur Gont del Marre nekad nepacela balsi, uzskatot to par nepiedienigu karaliskas gimenes radiniekam, un, jo dusmigaks vins kluva, jo klusak vins runaja. Kas neklausa, tas ir vainigs.
Vardi izplatijas ka smaga indiga gaze, apvijas un nosmaka, Mariusa templos zvanija, un vins gribeja elsties pec gaisa, ka no udens izmesta zivs. Un peksni tevs gandriz nesavaldijas, vina bezkaisligaja balsi atskaneja terauds:
– Kauns gimenei, senci griezas savos kapos!
Apsestiba pazuda, kluva vieglak elpot, it ka orkana veja brazma aiznestu indi – bet cik ilgi?
«Es zinu, ka vini neapgazas,» Mariuss neciena iebilda. – Un tu, tevs, labak iedomajies, kadu labumu gimenei dos, ja tu sirsnigi aprunasies ar senciem. Viens vecvecvecvecteva dargums ir ko verts! Un tie divainie majieni par karalisko pateicibu jusu otra bralena dienasgramatas? Ka ir ar jusu teva slepenajiem panemieniem, kurus vins nepaguva jums iemacit? Un cik vel senci panema lidzi aiz Robezas, kas varetu but noderigi klanam? Un tu – «Es atnemsu tev mantojumu»! Ja, un atnem man, es lugsu vectevam no mates puses aizsardzibu!
Mariusa balsi aizvainojums kluva skaidraks un skalaks, vina vaigos uzliesmoja nervozs sartums, vina tumsajos, militara stila isajos matos ka zalas purva gaisminas uzliesmoja un sprakskeja magija. Tacu ieverojama magiska speka pieradijums nepavisam neiepriecinaja augstdzimuso Sieur Gont del Marre.
Kapec but laimigam? Tapec, ka mantinieks un, diemzel, vienigais dels, ar augstaku speku piekrisanu, ir dzimis burvis? Un butu jauki, ja vins butu ari kaujas burvis, elementalists vai vismaz empats – sadas davanas var viegli apvienot ar kalposanu kronim un ar klana paaugstinasanu. Bet nekromants! Pah-pah, lielvalsts aizliedz! Un, ja, ka tevs pavel, aizmirst par noladeto davanu, tad vins, redz, nolema macities! Un es pat atradu mentoru, neprasot tevam!
Godigi sakot, tiesi ar savu mentoru mantinieks paradija sevi ka diezgan labu: meistars Turvons gaja cauri vinu apvidum, ne visiem butu bijis laika sacelt tadu traci. Ejiet un atrodiet meistaru nekromantu, kurs ir gatavs pienemt macekli. Visa pasaule tadu ir varbut ducis vai pat mazak, bet valstiba tikai viens. Un, godigi sakot, savas dveseles dzilumos sers Gonts to loti labi saprata. Ka ari iespejamas prieksrocibas, meklejot vecteva un vecvecteva sleptuves un noslepumus. Bet dels ir nekromants!
Bet, lai ko teiktu, dels. Vienigais. No meitam nevar sagaidit dzimtas linijas turpinasanu, vinas dosies pie vira gimenem, un vispar atteiksanas no pirmdzimta, dzimtas varda pecteca, un pienemt znotu ir daudz. sliktak, neka laut delam macities ne visai piemerota veida. Tas ir «nav gluzi», nevis «nemaz…» – magija, galu gala, nevis kaut kada cikans vai, nedod Dievs, tirdznieciba. Un sieva, lai ari neiejaucas dela audzinasana, mil vinu un nelaus vinu padzit. Cinities ar sievu un meitam, kas dievina vina brali – ne, vins joprojam ir pratigs! Miers gimene ir vairak verts neka izdabat spardosai atvasei.
«Labi,» sers Gonts gandriz parliecinosi sacija. – Es neteiksu, ka, manuprat, tas ir pareizi, bet…
«Pienemams» bus pilnigi pietiekami, ieteica Mariuss.
Bet tad ideja par vairosanos beidzot nonaca pie logiska secinajuma, un Sieur Gont atkal iekrita svilpt dusmas.
– «Pienemami»? Ka jus pasutisit meklet ligavu? Kura meitene piekristu piesiet savu sirdi nekromantam? Es nelausu gimenei izgaist. Ne viens, ne otrs. Aiz muguras. Kas.
Kadu laiku tevs un dels klusi skatijas viens uz otru. Mariuss bija pirmais, kas partrauca klusumu: galu gala vins nevareja nesaprast, cik briesmiga vina tevam bija pati doma, ka del Marres zars varetu izzut. Un vel jo vairak – vina vainas del.
– Vai tas ir pedejais iemesls? Ko darit, ja es dosu vardu, ka es pats atradisu piemerotu ligavu?
«Kad jus atradisiet…,» sers Gonts iesaka, atdziest, bet vina dels neciena partrauca:
– Ne, tas butu nepareizi! Man vajag meiteni, kura nebaidisies no manas davanas, kas nozime, ka vina to nevar noslept.
«Tu neatradisi tadu meiteni.»
– Vai velaties veikt deribas?
Tumsajas, sajusma mirdzosajas acis, spitigi paceltaja zoda sers Gonts peksni ieraudzija sevi jaunu, vel isti nemaceju savaldit savu karsto temperamentu. Dels, miesa no miesas, asinis no asinim… abols no abeles, ka saka vienkarsa tauta. Un ta ir taisniba, ka lai to neatzist – ta ir versa acs!
