V. Žuravļova LEONARDONoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Arī viņš acīmredzot garlaikojās. Kad piedāvāju papirosu, viņš labprat devās kopa ar mani uz balkona.
Vajadzēja sākt sarunu, un es izmetu pirmo, kas ienāca prātā:
— Ja nekļūdos, gaviļniece ir jūsu māsa? -
Viņš atbildēja:
Tad piebilda:
— Ja nemaldos, mana māsa ir jūsu sievas draudzene?
Mēs paraudzljāmies viens otrā un sākām smieties.
— Pasākums, — viņš sacīja. — Svinīgs pasākums. Un mēs esam tikuši goda prezidijā …
Mans jaunais paziņa izrādījās interesants sarunu biedrs — izglītots, asprātīgs. Liela auguma, pilnīgs, gandrīz vai pārāk pilnīgs savos trīsdesmit trijos trīsdesmit piecos gados, ar mazu, rūpīgi apcirptu, gaišu bārdiņu, zilām, nedaudz iešķībām acīm. Kaut kas viņā atgādināja aktieri. Varbūt tādu iespaidu radīja viņa maniere ļoti skaidri izrunāt vārdus.
Lai man piedod profesionālu salīdzinājumu, bet šis cilvēks nebija veidots pēc tipveida projekta. Par visu, ko viņš zināja (bet zināja, šķiet, krietni daudz), viņam bija savs, dažreiz apbrīnojami pareizs, dažreiz diezgan savāds, bet noteikti savs uzskats. Sākumā mani kaitināja viņa kategoriskie spriedumi, tomēr viņš necentās uzspiest savus uzskatus. Vienkārši tie neizraisīja viņā šaubas, pašam likās dabiski — tas arī radīja pārliecību. Ar tādu pašu pārliecību bērns, radīdams uz tramvaju, var teikt: «Māja.» Un pamēģiniet viņu pārliecināt, ka tā nav māja, bet tramvajs!
Kad saruna skāra arhitektūru, Voronovs (Kirils Voronovs — tā sauca manu jauno paziņu) pavaicāja, kādas ēkas ir celtas pēc maniem projektiem. Es nosaucu vairākas mājas Maskavas piepilsētā. Cenzdamies atcerēties, viņš piemiedza acis un nosmīkņāja:
— Ja arhitektūra ir sastingusi mūzika, tad jūs esat nospēlējis kaut ko līdzīgu maršam. Mazliet nevērīgi un … pārāk tieši.
Apvainoties es nepaguvu. Voronovs izteica dažas konkrētas piezītnes, kuras nevarēja neatzīt par pareizām. Arhitektūrā viņš orientējas brīvi, pat pārāk brīvi kā nespeciālists. Man gribējās uzzināt, kāda ir viņa profesija.
— Tēlnieks, — viņš noteica. Un tūdaļ pat izlaboja savu kļūdu: — Bijušais tēlnieks.
— Bijušais? — es pārjautāju. Voronovs brīdi vilcinājās ar atbildi. Acīmredzot viņam ne visai gribējās ielaisties sarunās par šo tematu.
— Jā, bijušais .. . Tagad strādāju Etnogrāfijas institūtā. Tur ir plastiskās rekonstrukcijas laboratorija, un tajā es strādāju.
Pamanījis manu nesapratni, viņš paskaidroja:
— Plastiska rekonstrukcija ir sejas atveidošana pēc galvaskausa formas. Jūs noteikti esat dzirdējis par to. Tā ir Mihaila Gerasi- mova metode: sen mirušu cilvēku ārējā izskata atveidošana. Pēc Gerasiniova metodes strādā dažādi cilvēki — gan mediķi, gan biologi, gan atropologi … un tēlnieki.
— Tad kāpēc gan bijušais tēlnieks?
Voronovs negribīgi atbildēja:
— Dažs labs no mums, māksliniekiem, uzskata, ka māksla nav savienojama ar dokumentālu precizitāti. Plastiskā rekonstrukcija esot amats. Nu, viņi arī nosauca mani par … bijušo.
Ļoti akurāti, bez liekām kustībām viņš izdzēsa papirosu, sameklēja jaunu, paripināja pirkstos un aizsmēķēja.
— Restaurējot pēc galvaskausa formas, — es teicu, — jums patiešām seja jāizveido tāda, kāda tā bijusi. Vajag radīt precīzu kopiju, vai ne? Darbu sākot, jūs pat nezināt, kāda tieši tā iznāks. Risinājumu, pilnīgi noteiktu risinājumu, dod zinātne. Kas tad paliek tēlniekam? Protams, plastiskā rekonstrukcija nav amats, tomēr …
Viņš mani pārtrauca:
— Jūs tā domājat?
Pēc trim iztukšotajiem šampanieša kausiem
es biju miermīlīgi noskaņots.
— Paklausieties, — es teicu Voronovam, — sejas atveidošana pēc galvaskausa formas tiek izmantota arī kriminālistikā. Pastāstiet kaut ko … tādu …
— No detektīvžanra? — viņš pasmējās.
— Jāatzīstas, ka aizraujos .. .
— Diemžēl, neko nezinu. Tajā laikā, ko es atceros, kriminālistikas laboratorijas nedar
bojās, bet, ja vēlaties, es jums kaut ko parādīšu.
— Parādīsit vai pastāstīsit?
— Parādīšu. Es tepat dzīvoju — divus stāvus augstāk.
Galvaskausi un viss, kas ar tiem saistās, nav visai patīkama sarunu viela. Tomēr izredzes septīto, astoto un varbūt pat devīto reizi dzirdēt dziesmiņu par Jegorkas likstām vilināja mani vēl mazāk. Tāpēc biju ar mieru.
Spuldze kāpņu telpā meta nespodru, mirgojošu gaismu.
— Kas par apgaismojumu, ko? — Voronovs sacīja. — Katra režisora sapnis. Šādā apgaismojumā jāparādās Hamleta tēva garam …
Dānijas karaļa garu nesastapām, bet kāpņu laukumiņā stāvēja jauneklis un meitene, kas, cik varēja spriest, nepievērsa uzmanību sliktajam apgaismojumam. Pamanījuši mūs, viņi sāka diezgan skaļi apspriest kādu tēlojošās ģeometrijas uzdevumu. Voronovs nomurmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un mēs iegājām koridorā.
