Lidojošie šķīvji полностью

ENO RAUDS

LIDOJOŠIE ŠĶĪVJI

1

Viņi bija trīs.

Mēliks bija pats vecākais, matus viņš sukāja ezītī. Jirnass bija vidējais. Viņš bija piedzimis gada vidū — jūnija pēdējā dienā. Kaurs bija pats mazākais, un vi­ņam trūka viena priekšējā zoba.

Visi šie zēni kaut kādā ziņā bija slaveni.

Mēliks rakstīja dēku romānu. Viņš gan bija uzrak­stījis tikai pašu sākumu, bet Jirnass un Kaurs jau zi­nāja, kādas būs romāna beigas — trīs draugi, trīs puikas, notvers ārkārtīgi bīstamu un līdz zobiem apbru­ņojušos spiegu.

Bet Jirnass bija redzējis griezi.

—   Es pielīdu tai klāt, kad viņa pļavā grieza, — Jir­nass mēdza stāstīt. — Viņa pat nepacēlās gaisā, pa zāli aizskrēja projām.

—   Un kāda grieze bija? — pārējie zēni vaicāja.

—   Parasta, — Jirnass atbildēja. — Grieze kā jau grieze.

Bija skaidrs, ka Jirnass prot varen labi līst.

Kaurs savukārt bija slavens ar to, ka visi viņa senči bija nodzīvojuši ilgu mūžu. Viņa vecvecmāmiņa vēl bija dzīva un katru dienu gāja pastaigāties, kaut ari ar spieķi. Mēliks un Jirnass tika ielūgti uz Kaura simto dzimšanas dienu. Kaurs solīja sarīkot varenas viesības un pasūtīt tik lielu kliņģeri, lai tajā varētu saspraust visas simt sveces.

Mēliks, Jirnass un Kaurs bija nešķirami draugi un dalījās gan priekos, gan bēdās. Taču šodien viņiem bija jādalās tikai bēdās.

—   Sī vasara man ir sagandēta, — teica Jirnass un nopūtās.

Mēliks un Kaurs ari nopūtās — šķita, ka arī viņiem vasara sagandēta.

—   Kad viņa atbrauks? — Mēliks pavaicāja.

—       Rīt, — Jirnass atbildēja. — Ar pusdienas auto­busu.

Un viņi atkal nopūtās, visi trīs.

Tātad pēc divdesmit četrām stundām ieradīsies mei­tene, kura sabojās viņiem šo vasaru.

—       Mamma sacīja, ka viņa būšot man par rotaļu biedreni, — Jirnass teica aizlauztā balsī. — Man būs jārūpējas par to, lai viņai šeit nebūtu garlaicīgi.

Zēni klusēja. Kaurs ielas smiltīs kustināja kailo kāju pirkstus.

—   Kā viņu sauc? — Mēliks pavaicāja.

—   Kerta.

—       Ķerta un dulla! — Kaurs mēģināja palaist as­prātību.

Neviens par to nesmējās.

—       Būtu viņa man vismaz radiniece, — Jirnass nosū­rojās. — To es vēl saprastu, sak, radu būšana un tā tālāk. Bet iedomājieties — pilnīgi svešs cilvēks!

Abi draugi klusēja.

—        Kaut kāds tēva draugs vēlas braukt uz ārze­mēm, — Jirnass turpināja. — Un man tādēļ visu va­saru būs jātēlo aukle.

Draugi alkal klusēja. Klusēja ilgi un nomācoši.

Beidzot Mēliks atsāka:

—  Mēs tevi nepametīsim. Mēs būsim ar tevi.

—      Mēs būsim ar tevi un ar šo Kertu, — Kaurs ap­stiprināja.

Jirnass klusu nopūtās.

—       Liktenim jāiet pretī ar paceltu galvu, — Mēliks uzmundrinoši teica. — Gaušanās nekā nelīdzēs.

Jirnass vēlreiz klusu nopūtās un nodomāja: «Jā, Mē­liks un Kaurs ir tiešām man uzticami draugi.»

Mēliks pēkšņi kļuva apņēmīgs un enerģisks.

—       Mums jāveic daži priekšdarbi, — viņš stingri teica. Vērsis tūlīt jāsaņem aiz ragiem.

- Kerta diemžēl ir nevis vērsis, bet meitene, — Kaurs dzēlīgi iebilda.

—       Taisni tādēļ, — Mēliks neļāva Kauram sevi sa­mulsināt. — Mūsu pienākums šobrīd ir labi ātri izzināt meiteņu intereses un noslieces, citādi mēs nepratīsim ar šo Kertu tikt galā.

—       Dažas meitenes vēl skolas vecumā rotaļājoties ar lellēm, — Jirnass teica. Viņa garastāvoklis sāka uzla­boties.

—       Nu, nu, — Mēliks mazliet neticīgi iebilda. — Cik veca tad viņa īsti ir?

—   Apmēram mūsu vecumā.

—   Tadā gadījumā par lellēm nav ko runāt.

—       Man no veciem laikiem vēl saglabājies gumijas kaķis, — Kaurs paziņoja. — Gumijas mantiņas ir ļoti jaukas, tās, piemēram, var paņemt līdzi pirtī.

—       Tīrais posts, — Jirnass nopūtās — viņa garastā­voklis atkal pasliktinājās.

Taču sakāmvārds skan: katrai nelaimei ir laimīte galā. Tā arī šoreiz laime nāca pavisam negaidīta — zēniem aiz muguras atskanēja skaņa balss:

—   Labdien!

Zēni zibenīgi apgriezās.

—   Marju! — Mēliks iesaucās. — Tavu laimi!

—       Tieši tu mums patlaban esi vajadzīga. — Arī Jirnass kļuva mundrāks.

Kaurs noķiķināja:

—   Mēs tevi tūlīt ņemsim aiz ragiem ciet!

Marju šāda sasveicināšanās pārsteidza. Līdz šim vēl nekad nebija gadījies, ka viņa zēniem būtu bijusi vaja­dzīga.

—        Ko tad jūs gribat? — viņa jautāja, un viņas sejā vēl joprojām bija jaušama izbrīna.

—       Mums vajadzīga konsultācija, — Mēliks paskaid­roja.

—   Vai jums ir kāds pēceksāmens, vai?

—       Tas gan ne! — Jirnass strauji atteica, viņš taču pavasarī tik tikko neizkrita matemātikā. — Mums vaja­dzīga pavisam cita konsultācija.

Mēliks tūlīt ķērās pie lietas.

—       Pieņemsim, ka pie tevis atnāktu ciemos kāda drau­dzene. Ko jūs abas darītu?

Marju noplātīja rokas.

—   Vienalga, ko. Nu, uz ko nestos prāts.

—       Malku jūs nekādā ziņā neskaldītu, — Kaurs uz­svērti teica.

—   To gan ne.

—       Nu, lūki — Mēliks atkal saņēma savās rokās sa­runu pavedienu. — Bet ko tad jūs īsti darītu?

—       Nu… — Marju atbildēja. — Tērzētu… Sarunātos par kopējām draudzenēm…

—       Sis variants mums neder, — Mēliks pārtrauca meiteni. — Bet ņemsim tādu variantu — pie tevis ieras­tos ciemos pilnīgi sveša meitene. Ko tad jūs darītu?