Muralī Manohars
LIELĀ ĀJURVĒDAS GRĀMATA
Ājurvēdā ir zinātne par dzīvi un ilgmūžību, kas palīdz stiprināt veselību, novērst slimības un nodzīvot garu mūžu. Ājurvēdas filozofijas pamatā ir teorija par pieciem elementiem (pančamahabhuta). Universs, kā arī cilvēka ķermenis sastāv no šiem pieciem elementiem: gaisa (vayu), ētera (akash), zemes (prithvi), uguns (agni) un ūdens (jal). Cilvēkā šie elementi apvienojas, veidojot regulējošos spēkus jeb bioloģiskos stāvokļus, kurus sauc par došām (dosha). Tie ir kontrolējoši spēki, kas uztur dzīvo ķermeni normālā stāvoklī. Ir triju veidu došas: vāta (Vaata), pīta (Pitta) un kapha (Kapha).
Došas iedarbojas uz ķermeņa audiem (Dhaatus) un palīdz dažādu ķermeņa fizioloģisko funkciju norisē. Ķermeņa darbības rezultātā veidojas atkritumpro- dukti jeb Malas.
Tādējādi ājurvēdā ir zinātne, kas pēta došas, audus (Dhaatus) un malas. VĀTA
Vāta atbild par dažādu orgānu un ķermeņa daļu kustībām. Ir pieci vātas tipi.
1. Prāna (Praana) ir saistīta ar smadzeņu un nervu sistēmas funkcijām - ožas, garšas, taustes, dzirdes un redzes sajūtām, roku un kāju kustībām, taisno zarnu, dzimumorgāniem un elpu.
2. Udāna (Udaana) attiecas uz krūškurvja, diafragmas un balsenes kustībām. Tā kontrolē izelpu, šķaudīšanu un runu.
3. Sāmāna (Samaana) attiecas uz zarnu kustībām, gremošanu un barības vielu uzsūkšanos.
4. Apāna (Apaana) ir saistīta ar urīnpūšļa, taisnās zarnas un dzemdes kustībām. Tā atbild par urīna, menstruālo izdalījumu un spermas izvadīšanu, kā arī augļa izstumšanu dzemdībās.
'). Vjāna (Vyaana) ir saistīta .11 apzinātām un neapzinātām muskuļu kustībām. Tā atbild par sirdsdarbību, asinsvadiem, limfmezgliem un iekšējās sekrēcijas dziedzeriem.
Vātas traucējumi izraisa tādas slimības kā astma, epilepsija, garīgās slimības, natrene, vīrusu radīts drudzis, anēmija, tuklums, diabēts, caureja, aizcietējumi, pavājinātas vairogdziedzera un virsnieru funkcijas.
PITA
Pīta ir atbildīga par ķermenī notiekošajām ķīmiskajām reakcijām. Ir pieci pītas tipi.
1. Pačaka (Paachaka) ir saistīta ar gremošanas enzīmu un citu ķīmisku vielu darbību, kas ķermenī kontrolē gremošanu un barības vielu uzsūkšanos.
2. Ranjaka (Ranjaka) ir atbildīga par hemoglobīna veidošanos.
3. Alohaka (Alochaka) atbild par bioķīmiskajām norisēm, kas nodrošina attēla uztveri.
4. Sadaka (Saadaka) atbild par normālu prāta darbību.
5. Brajaka (Braajaka) atbild par atkritumvielu izvadīšanu ar sviedriem, uzlabo dabisko ādas spīdumu.
Pītas darbības traucējumi izraisa tādas slimības kā toksiskais drudzis, gastrīts, vemšana, caureja, dzelte, anēmija, bronhīts, strutainās ādas slimības un visas slimības, kuru cēlonis ir toksīni, baktērijas un vīrusi.
KAPHA
Kapha ir saistīta ar dažādu orgānu augšanu, ko veicina sekrēcija. Ir pieci kaphas tipi.
1. Kledaka (Kledaka) attiecas uz sekrēciju mutes dobumā, kuņģī un zarnās. Izdalītie sekrēti pārstrādā uzturu un iznīcina baktērijas.
2. Avalambika (Avalambika) ir saistīta ar sekrēciju elpceļos, sākot no deguna dobuma un beidzot pat ar plaušām. Tā veicina gaisa ieplūšanu plaušās un svešu vielu izvadīšanu.
3. Bodaka (Bodhaka) ir saistīta ar ūdeņaina sekrēta izvadīšanu no dziedzeriem, kuri atrodas ap mēles garšas kārpiņām un uztver garšu.
4. Tarpaka (Tarpaka) ir saistīta ar cerebrospinālā šķidruma sekrēciju, kas apskalo, baro un aizsargā galvas un muguras smadzenes no toksiskām vielām.
5. Slesaka (Shleshaka) ir saistīta ar locītavu jeb sinoviālo šķidrumu locītavu somiņās, kas atvieglo kustības, kā arī ar šķidrumu, kas apņem un aizsargā sirdi un plaušas.
Kaphas traucējumi izraisa tādas slimības kā saaukstēšanās, plaušu un citu elpošanas orgānu sistēmas daļu infekcijas, infekcioza caureja, dzelte, ekzēma, pūtītes un citas ādas infekcijas, artrīts, sirds reimatisms, glomerulonefrīts, peritonīts (sirds somiņas iekaisums), encefalīts, meningīts un citas smadzeņu infekcijas slimības un labdabīgie audzēji dažādās ķermeņa daļās.
DHAATU
Dhaatu jeb audi veido ķermeņa pamatstruktūru. Ir septiņi dhaatu tipi: limfa, asinis, muskuļaudi, taukaudi, kaulu smadzenes, sperma un olšūnas.
MALAS
Tās ir atkritumvielas, kas ķermenī veidojas dažādu audu vielmaiņas rezultātā. Malas piemēri ir sviedri, urīns, izkārnījumi, gāzes, žults, ausu sērs, deguna izdalījumi, gļotas.
Slimības ir došu, audu (dhaatu) un malas līdzsvara traucējumi.
Slimības diagnosticēšanai ar ājurvēdas metodēm izmanto turpmāk minētos rādītājus. Galvenais diagnostikā ir slimības vēstures izpēte un pacienta izmeklēšana.
Kam jāpievērš uzmanība?
a) Simptomu raksturam - kā un kad tie parādījušies, kur tie izpaužas, cik ilgi cilvēks lieto zāles, kādi faktori simptomus mazina, kādi - veicina utt.
b) Līdzīgu slimību vēsturei pagātnē - kādas zāles lietotas, vai ir veikta ķirurģiska iejaukšanās utt.
