Viņas jaunais vīrs nekustējās. No daudzajām zvaigznēm viena, kas ar katru vakaru kļuva lielāka un. lielāka, it kā tajā kāds piemestu žagarus, raudzījās viņam sejā. Taču jauneklis nepievērsa tai uzmanību.
Viss bija neskaidrs. Iekšā dega kādas neizprotamas slāpes — tik nenosakāma un dīvaina sajūta, ka galu galā tā nogurdināja Lilitu, un viņa arī aizmiga.
— Kādi sapņi aizķērušies tavās skropstās? — no rīta Odams smiedamies vaicāja.
Lilita zināja, ka vīrs viņai netic un tikai zobojas, taču nevarēja atturēties: viņā dega vēlēšanās neskaidros sapņus ietērpt vārdos.
— Viena no zvaigznēm, vislielākā, kāda vien ir debesīs, vakar raudzījās tev sejā, — viņa iesāka un tūlīt pamanīja, ka pār Odama lūpām pārslīd nepatika: viņam netikās, ka Lilita iepin viņu savos izdomājumos. — Tu gulēji, bet man sagribējās uzkāpt augstāk. Debesis taču ir cietas kā akmens, ja jau tajās deg tik daudz ugunskuru! Tad zvaigzne nolaida lejup savu staru, un es pie tā pieķēros kā pie virves…
Odams neviļus uzmeta bažīgu skatienu viņas tievajai rokai, it kā uz tās vēl arvien glabātos sudrabotā zvaigznes asmeņa pēdas, taču tūlīt saskaitās uz sevi un uz Lilitu. Viņš šķiroja visas lietas un parādības divās grupās: tādās, kuras pazina — un pazina ļoti labi: vai tās ir ēdamas, naidīgas, bīstamas, derīgas, — un tādās, kuras nepazina, kuras nebija vajadzīgas un neapdraudēja viņu. Par tām viņš gluži vienkārši nekad nedomāja. Nē, viņš netaisījās klausīties Lilitas pasaciņas, baidīdamies viņai iekšēji piekāpties kaut mazākajā sīkumā, jo juta, ka tad pašam vairs nebūtu pamata — viņu aizrautu savādaku domu un priekšstatu plūsma, taču viņš nevarēja tos paredzēt un nesaprata un tāpēc instinktīvi vairījās no tiem.
No rīta viņš devās meklēt akmeni cirvim un bultu uzgaļiem. Bija vajadzīgs neskarts, saulē neapžuvis akmens. Odams zināja, ka tādus akmeņus rok ārā no zemes, bet varbūt varēja arī atšķelt gabalu no iežu slāņa un salasīt asās šķēpeles.
Lilita visu dienu palika pie alas. Viņa bija iztaisījusi iedobumu pavardam un velvi pār to noziedusi ar māliem. Tad viņa bija pirmoreiz pamanījusi, ka māla pikai var piešķirt dažādu formu. Tas bija viņas pašas atklājums: tabundas cilts ļaudis netaisīja podus, par traukiem izmantoja vēršu pūšļus, čaumalas, izdobtus koka gabalus, ādas maisus, smalka pinuma grozus. Pamazām Lilitai sakrājās pilns mājas iedzīves komplekts. Odams viņai uzdāvināja no platas slānekļa plāksnītes taisītu nazi, kurā, lai to varētu piekārt pie jostas, bija izurbts caurums.
Alas tuvumā viņa izlika cilpas sīkiem dzīvnieciņiem, lasīja zīles, kuras pēc tam sagrūda ar akmens stampu. Lai varētu izcept plāceņus, izraka apaļu bedri, tās dibenā nokaitēja akmeņus un pārklāja tos ar biezu lapu kārtu. Sagatavoto mīklu atkal apbēra ar lapām un zemes kārtu, bet virsū sakūra uguni. No rīta bija gatava labi izcepusies svaiga maize, dažreiz ar ogu, zivju vai zemes tārpu pildījumu. Viņi to apēda visu, neatstājot ne gabaliņa.
Pirmoreiz Odamam un Lilitai nebija nekādu pienākumu pret citiem. Piepeši viņi bija kļuvuši brīvi, pilnīgi brīvi no visa, it kā atrastos tuksnesī.
Odamā tas izraisīja raizes. Instinktīvi viņš vēl arvien raudzījās apkārt: ja tuvumā nav cilvēku, tad varbūt atradīsies vismaz totēms — ērmīgs akmens, koks, nepazīstams zvērs, kam dvēsele varētu pieķerties? Lilita aika, kaut pār viņiem tagad iedegtos jauna saule, cita, nevis tā, kas apspīd tabundas ļaudis! Karstāka vai blāvāka? Kā nu viņi to būs pelnījuši.
Odamam nevarēja daudz pārmest viņa pieķeršanos ierastajam. Viņš turējās pie tā, kas bija labi zināms. Viņam vēl nebija salīdzināšanai nepieciešamo piemēru, nebija nekādas iepriekšējos gadsimtos uzkrātas pieredzes, pēc kuras vadīties. Viņš turējās pie savu līdzšinējo zināšanu drumslām tikpat dabiski, cik dabiski Lilita soļoja pāri vecajam.
Kad Odams nāca mājās, viņa pa galvu pa kaklu skrēja pēc svaiga ūdens uz silto, paseklo upi. Piepeši meitene sāka vērot zilganu zivju baru, iekāpa ūdenī, gāja tām pakaļ, līdz vilnis skāra lūpas vai Odams, veltīgi izgaidījies viņu pie alas, sāka saukt un meklēt.
Lilita samulsusi izkāpa krastā, ūdens tecēja no matiem, rokas bija tukšas. Viņa taču nebija ķērusi zivis, viņa tikai bija skatījusies uz tām.
Kā lieli un mazi viļņi izdzisdami aizvēlās ziemas un vasaras mēneši. Protams, Odamam un Lilitai bija laika izjūta, bet tā precīza skaitīšana sākās daudz vēlāk, tas jau bija domas iekarojums. Bet doma virzās pakāpeniski, soli pa solirn kā cilvēks.
Kaut gan tabundas cilts valoda bija nabadzīga, cilvēki jau bija devuši vārdus daudzām lietām un parādībām savā apkārtnē: debesis sauca par debesīm, ūdeni — par ūdeni. Tomēr bija lietas, ko no pasaules daudzveidības vēl atsevišķi neizdalīja. Daudzi plēsoņas krēslas stundā pamodās mežā un rēkdami izgāja meklēt laupījumu. Ja tie neapdraudēja cilvēku, kas tad par tiem domāja? Ēdamās saknes, kas Lilitai paretam gadījās, viņa nesauca nekā, prātā palika tikai tas, ar ko nācās saskarties bieži: skābenes, saldās saknes, rūgtās lapas.
