Taču apmēram simt gadu šī ideja palika tikai skaists sapnis, jo nebija reālu līdzekļu; gaismas stara ātrums pārceļošanai acīmredzot bija nepietiekams — visi ātrumi, tāpat kā gaismas ātrums, ir pakļauti laiktelpas liekumam. Tā izpausmē — sarežģītu gravitācijas spēku pasaulē — starp diviem punktiem nevar novilkt taisni;, tā neizbēgami izliecas. Uz Laolas-Lialas, tāpat kā uz Zemes, augšup mests akmens krīt atpakaļ. Taču, lai pārvarētu Zemes pievilkšanas spēku, nepieciešams vienīgi pirmais kosmiskais ātrums: tikai astoņi kilometri sekundē. Jādomā, ka uz milzīgā Jupitera tas būs lielāks, bet uz Mer- kurija — mazāks.
Varbūt noteicošā ir paša ķermeņa «masa»? Izplatījumā mestam akmenim lidojuma trajektorija ir izliekta. Pat gaismas ātrums nevar pārvarēt Visuma gravitāciju… Visuma? Vai tikai savas Metagalaktikas gravitāciju vien? Varbūt starp Lielajām Zvaigžņu Salām jau valda citas fizikas citi likumi?
Tā radās ideja, ko nosacīti nosauca par «kustību pa hordu». Tika pierādīts, ka «kustība pa hordu» ir pretrunā ar laiktelpas nelineāro struktūru un izved kuģi citos plašumos, kur ātrums praktiski ir bezgalīgs.
Taču šāda «izvadīšana» kuģim varēja maksāt dārgi. Metagalaktikas ietvaros ātrums, kas pārsniedz gaismas stara ātrumu, iznīcina, anihilē matēriju. Bet… sirmā senatnē laolieši taču iemācījās vadīt ķēdes reakcijas un atomu sairšanas un sintēzes gaitu!
Tad viens no Laolas-Lialas zinātniekiem izvirzīja galvu reibinošu ķēdes anihilācijas teoriju.
Pat pie visa kā pieradušie laolieši izbrīnā noelsās. Notika kas neparasts: viņos pamodās atavistiskas bailes no jaunā. Uzskatu brīvība, kas sen bija kļuvusi par likumu, sašķobījās: visi uzklupa vienam.
Grandiozā pārceļošanas plāna īstenošana nebija pa spēkam normālai ekonomikai. Pie
pārpilnības pieradušajai planētai vajadzēja labprātīgi sākt badoties un gadu tūkstoša laikā atdot visus savas enerģētikas spēkus tālai nākotnei. Tas būtu ārkārtējs upuris! Laolieši svārstījās. Viņi bija sasnieguši tik daudz, bet līdz iespējamai civilizācijas bojā ejai bija gandrīz pusmiljona gadu!…
Un tomēr, ieaugot vairāku paaudžu apziņā, pārceļošanas ideja uzvarēja. «Kustība pa hordu» kļuva par visu laikmetu lielāko atklājumu, ko varēja kā stafeti nodot citām pasaulēm. Cik revolucionāri tā pārvērta apziņu! Cik lielā mērā tai vajadzēja tuvināt, apvienot dažādu zvaigžņu sistēmu saprātīgās būtnes!
Gandrīz visi Laolas-Lialas resursi bija paredzēti ekspedīciju sūtīšanai uz dažādām visuma malām, taču vektors bija obligāts — sarkanās novirzes jauno galaktiku zonā. Šis neiedomājami tālais ceļš — pagaidām uz labu laimi — varēja aizvest laoliešus uz planētām ar citādu saprātīgās dzīvības uzbūvi: kristālisku vai arī enerģijas sabiezinājumu veidā. Taču viņiem nebija ļauts tērēt laiku pētījumiem, viņu uzdevums bija meklēt tikai planētas ar koloidālu struktūru un piemērotu skābekļa režīmu, kuru ar laiku varētu daļēji pārveidot un piemērot.
Vajadzēja ne tikai sūtīt pētniekus kosmosa dzīlēs, bet arī savlaicīgi pārraidīt viņu informāciju atpakaļ uz planētu. Pretējā gadījumā, ievērojot milzīgo laika atstarpi, zustu meklējumu jēga: astronauts un planēta sāktu dzīvot nesaistītu, savstarpēji neauglīgu dzīvi.
Informāciju pārraidīja uz Laolu-Lialu ar īpašu automātisku nesējstaciju palīdzību. Tās attīstīja virsgaismas ātrumu, kad matērijas atomu struktūra pilnīgi mainās. Pēc laoliešu aplēsēm tādā ārkārtīgi saspiestā stāvoklī atradās arī Metagalaktikas centrs — mūžīgi dzemdējošais Visuma klēpis…
Tuvodamies Laolai-Lialai, — laiks bija iepriekš nosacīts un aprēķināts: ik pēc sešdesmit gadiem pēc planētas etalona, — kuģis samazināja ātrumu, kamēr sasniedza normālo — zemgaismas ātrumu. Atomu redukciju veicināja īpašs spēcīgs galaktisks ģenerators, ko bija izveidojuši laolieši.
Ap to laiku, kad piedzima Bezvārdis — laolietis, kurš kā otrais izkāpa no lidaparāta pie Sālsezera un kuru Lilita, skaitīdama uz pirkstiem, bija tā nosaukusi, — Laolas-Lia- las dzīve jau trīs gadsimtus bija pakļauta vajadzībām, kādas izvirzīja plāns «kustība pa hordu».
Pagaidām darba kārtībā bija tikai Lielais meklējums: starpgalaktiku izlūkošanas sērija. Veselas planētas iemītnieku pārceļošanu nevarēja paveikt ar Laolas-Lialas spēkiem vien. Tā varēja izdoties tikai tad, ja arī citu galaktiku apdzīvotās planētas sniegtu savu palīdzību. To uzdevums būtu nodrošināt astronautu kuģus ceļojuma laikā ar enerģētisko izejvielu.
Kad Bezvārdis nonāca uz Zemes, viņš vairs nebija jauns.
Kuģis ilgi ceļoja pa Visuma lokiem — pietiekami ilgi, lai būtu iespējams domās pārcilāt daudzu zvaigžņu pasauļu attīstības vēsturi.
Kad Bezvārdis sāka domāt pats par sevi?
Agrā jaunībā viņš kādu laiku bija dzīvojis uz mākslīga laukumiņa divisimttūkstoš kilometru attālumā no planētas.
